Skeletona komandā darbu sāki kā fiziskās sagatavotības treneris. Vai nebiji vienīgais šīs jomas speciālists skeletona aprindās?
Vēl tikai Krievijas izlasē ir izteikts šāda profila speciālists. Viņš ir gudrs, jo ilgu laiku jau strādā ar Krievijas skeletonistiem. Vācijas izlasē arī tagad ir fiziskās sagatavotības treneris Renē Hope. Starp citu, arī bijušais bobslejists un startējis Andrē Langes ekipāžā 2006. gada Turīnas olimpiādē. Citu valstu sportistiem ir individuālie treneri, bet nav izteikta fiziskās sagatavotības speciālista.
Tas nenorāda, ka skeletonā visnopietnāk strādā trīs valstis - Latvija, Krievija un Vācija?
Tā varētu būt. Šīs trīs, teiksim tā, ir skeletona lielvalstis un strādā profesionāli.
Vai statuss skeletona komandā ir mainījies, jo zinu, ka arī sacensību laikā filmē un pēc tam skaidro braukšanas nianses?
Tagad esmu universālais treneris (smejas). Es visu laiku mācos, pilnveidojos, un bobsleja līnijas daudz neatšķiras no skeletona. Protams, stūrēšana ir citāda, bet ideja jau nemainās. Katru gadu iegūstu jaunas zināšanas un tā pamazām sāku sniegt konsultācijas arī par braukšanu. Var teikt, ka lēnām pāreju no fiziskās sagatavotības uz trases treneri.
Kā esat sadalījuši treneru pienākumus?
Galvenais ir Dainis Dukurs. Viņš ir tēvs un pārvalda visu. Matiass Bīdermanis ir tikai trases treneris. Mareks Mezencevs arī ir trases treneris un pilda arī menedžera pienākumus. Es esmu fiziskās sagatavotības treneris un pamazām palīdzu arī trasē. Mēs visi esam gatavi darīt visu. Galvenais, lai sportisti no mūsu darba gūtu maksimālu labumu.
Pēc bobsleja pārejot uz skeletonu, treniņu plānošana nebija jāsāk no nulles?
Tā gluži nebija, jo bobslejam un skeletonam ir zināma līdzība arī treniņu procesā. Jā, bobslejā vairāk dominē spēks, savukārt skeletonā ir vairāk no vieglatlētikas, bet arī šai ziņā ideja ir tā pati. Es pabeidzu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju un, izmantojot arī paša iegūto pieredzi, sastādīju treniņu plānu. Cenšamies izvairīties no rutīnas, jo, trīs gadus pēc kārtas darot vienu un to pašu, muskulis adaptējas un neņem vairs pretī piedāvāto vingrinājumu. Viņi uzticas man. Tā arī ir jābūt. Ja audzēknis neuzticas tam, ko viņam treneris piedāvā, nekas nesanāks.
Kāds, tavuprāt, būtu skeletonista ideāls? Ik pa laikam dzirdamas runas, ka Tomass Dukurs ir nedaudz par garu, Martinam startā esot vieglāk iestumt kamanas un korejietis Juņs ir atlētiskāks.
Garākam sportistam tīri fizioloģiski ir grūtāk iestumt skeletona kamanas, jo skrienot viņam vairāk jāsaliecas uz priekšu. Viennozīmīgi ir grūti apgalvot. Krievs Tretjakovs ir 184 centimetrus garš, bet startā ieskrienas visātrāk. Manuprāt, lielāka loma nekā augumam ir ģenētikai un biomehānikai. Ja ir laba lokanība, tad var pielāgoties. Par korejieti runājot, mēs smejamies, ka viņš ir mazs kvadrātiņš - cik garš, tik plats. Viņa fiziskie rādītāji atbilst bobslejam. Korejietis pietupstas ar 240 kilogramiem un uz krūtīm var pacelt 150 kg smagu svaru stieni. Starta ieskrējienā tehnikas viņam vispār nav. Viņš visu dara ar brutālu spēku.
Tas nozīmē, ka, pilnveidojot tehniku, starta ieskrējienā viņš var ievērojami progresēt…
Ņemot vērā, ka viņš vēl ir jauns, progresa iespējas ir, taču vienā brīdī viņš neizbēgami apstāsies. Jau tagad viņam augšstilbs pret augšstilbu rīvējas - tik nenormāli viņš ir «pārkačāts»! Ja viņš tā turpinās, ievērojami palielināsies risks dabūt traumas, skrējienā nebūs plašuma un elastīguma.
Līdz Korejas olimpiādei Juņs starta ieskrējienā neiegūs handikapu pār Martinu Dukuru?
Manuprāt, viņš jau ir tuvu savai iespēju robežai. Papildu atbildības slogu Juņam uzliks startēšana mājās. Viegli viņam pilnīgi noteikti nebūs
Cik lielas iespējas korejietim ir progresēt braukšanā?
Viņš brauc precīzi, bet kā robots. Viņam arī poza nav smuka, jo galva un pleci ir augstu pacelti, bet galvenais - pietrūkst atbrīvotības. Līnijas ir labas, bet nebrauc viņš brīvi uz ieelpu un izelpu, kā to dara Martins. Mentalitāte viņam gan ir tāda, ka visu izpildīs, kā būs pateikts.
Martinam Dukuram marta beigās paliks jau 32 gadi. Viņam laikam jādomā par fiziskās kondīcijas noturēšanu, jo progresa iespējas jau ir ierobežotas?
Mums priekšā ir vēl viena vasara, kad varēsim atļauties eksperimentēt. Ir man dažas idejas, kuras es gribu izmantot treniņu procesā. Kad sāksies gatavošanās olimpiskajai sezonai, man jau būs jābūt pilnīgai skaidrībai, ko un kā mēs darīsim. Par katru gadu man ir saglabājušās klades, sākot no 2012. gada vasaras. Es paskatīšos, kurā gadā bija labākie rezultāti, un pēc tā plāna mēs arī gatavosimies 2017./2018. gada olimpiskajai sezonai. Bāze ir ielikta pamatīga, bet ātrums viņiem vairs nenāks klāt. Var uzlabot tikai tehniku un spēku. Organisms tik ātri arī vairs neatjaunojas. Ir jāstrādā gudrāk.
Nule kā pirmo reizi iepazināt Korejas olimpisko trasi. Braukšana gan bija tikai no astotās virāžas, bet priekšstats ir iegūts. Tomasam Dukuram nepatīk vienkāršas trases. Kādas būs viņa izredzes Korejā?
Tomasa izredzes tikai palielinās, jo Korejā ir braucamā trase. Tā nav Īglsa, kur startā jau var iegūt ievērojamu handikapu. Korejā būs kā Vistlerā vai Laplaņā, kur visu izšķir braukšanas prasme. Būs daudz jāstūrē. Tā ir laba ziņa ne tikai Tomasam, bet arī Martinam. Viņi abi ir pieredzējuši sportisti. Puslīdz skaidrs, ka Korejā daudz ko izšķirs pieredze.
Kuri tad būs favorīti?
Jebkurā gadījumā tomēr korejietis, jo viņš kā mājinieks būs veicis «miljonu» braucienu. Tad vēl Martins, Tomass, un, ja godīgi, man ir grūti vēl kādu nosaukt.
Pieredzējis braucējs ir arī krievs Aleksandrs Tretjakovs?
Jā, par viņu tieši runājām, kad staigājām gar trasi. Nospriedām, ka te nebūs kā Sočos (2014. gada olimpiskā trase - M. Z.), kur samērā viegli varēja tikt līdz lejai. Manuprāt, Tretjakovam grūti klāsies Korejā, tāpat kā vāciešiem, kuri ir salīdzinoši jauni.
Ikdienā strādājot kopā ar brāļiem Dukuriem, gan jau jūti viņu noskaņojumu. Korejas olimpiāde varētu būt viņiem pēdējā?
Es domāju, ka tā arī būs - ir liela iespēja, ka Korejā viņi beigs savu karjeru. Es gan Tomasam jau teicu: paklau, bet pēc Korejas nākamajā gadā pasaules čempionāts būs Vistlerā, kur tev labi gāja. Viņš man atbildēja, ka varbūt tad varētu tikai uz pasaules čempionātu sagatavoties.
Kas ir Latvijas skeletonā aiz brāļiem Dukuriem?
Ir Ivo Šteinbergs, kurš uzvarēja Eiropas kausa posmā Siguldā. Ivo pagaidām izskatās samērā labi, jo startēja tikai otro sezonu. Jaunatnes olimpiādē piedalījās Krists Netlaus un Paula Lāce. Tad mums vēl ir Kristaps Zeils, Endija Tērauda un Dārta Zunte. Tik daudz arī mums ir jauno skeletonistu. Būs jāskatās, kā turpināsies viņu izaugsme. Protams, vēl mums ir Lelde Priedulēna, kura ir jauna un kurai pilnīgi noteikti nevajadzētu pēc Korejas olimpiādes beigt karjeru.
Kur meklējat jaunos skeletonistus?
Rīkojam atlases testus kopā ar bobslejistiem. Pirmajā reizē ir jāskrien 30 metri gaitā un jālec no vietas tālumā. Pēc tam jau izlemjam, vai aicināt braukt gribētājus uz ledus estakādi. Svarīgi, lai būtu ātruma muskuļu šķiedras.
Jaunie skeletonisti dzīvo un trenējas Siguldā?
Dārta, Endija, Paula un Krists ir noīrējuši dzīvokli Siguldā, lai varētu mācīties Siguldas Valsts ģimnāzijā. Viņi dzīvo pēc stingri noteikta režīma un ir Ginta Dzērves uzraudzībā. Kvantitāte mums nav nepieciešama. Strādājam uz rezultātu.
Pašam ir bagātīga bobslejista pieredze, bet pirmais sports veids bija kamaniņas. Unikāla pieredze, jo esi darbojies visos olimpiskajos renes sporta veidos.
Kamaniņu sportā es nokļuvu nejauši. 1995. gadā draugi mani pasauca spēlēt futbolu. Viņi teica, ka esot superīgi treniņi, lai tikai es nākot. Tā arī aizgāju un biju tik priecīgs! Pāris nedēļu domāju, ka esmu nokļuvis futbola grupā. Bija jau oktobris, un treneris vienudien sacīja, ka nākamreiz tiekamies Siguldas trasē. Es biju neizpratnē. Kādā vēl trasē!? Mēs taču spēlējam futbolu. Tie bijuši tikai «sausie» treniņi - man atbildēja. Tā es uzzināju, ka esmu nokļuvis kamaniņu sportā. Pēc tam desmitajā klasē mani aicināja spēlēt futbolu uz Auda komandu, jo labi skrēju sprintu. Kamaniņniekam ir jābūt atbrīvotam. Es biju kokains un stiegrains. Treneris to redzēja un pats ieteica man iet uz bobsleju, kur nebūs jāguļ un jādomā par pozu, bet varēs fiziski izpausties. No 2002. gada rudens es pusgadu mērķtiecīgi gatavojos bobsleja testiem. Gāju uz vieglatlētikas treniņiem un cilāju svarus.
2003. gada pavasarī, kad Sanda Prūša pilotētais četrinieks bija uzvarējis Eiropas čempionātā, jauno bobslejistu uzņemšanā mudžēja no braukt gribētājiem...
Bija pilna manēža, ap 250 pretendentu. Pirmajā reizē atlasīja simt cilvēku, pēc tam jau trīsdesmit, bet nometnē ieradāmies nedaudz mazāk par divdesmit. Līdz rudenim palikām seši: es, Edgars Maskalāns, Daumants Dreiškens, Intars Dambis, Reinis Rozītis un Mārtiņš Jurjaks.
Bobslejā gandrīz visi sāk kā stūmēji un pēc tam daži izmēģina pilota iemaņas. Gāji pretējo ceļu, jo pēc pilota karjeras uz savu pēdējo olimpiādi Vankūverā aizbrauci kā stūmējs.
Man kā bijušajam kamaniņniekam bija jau braukšanas iemaņas, tāpēc sākt braukt kā bobsleja pilotam nesagādāja problēmas.
Turīnas olimpiādē startēji kā pilots?
Četrinieku sacensībās, jo galvenais treneris Jānis Skrastiņš tā bija izlēmis, ka Gatis Gūts startēs tikai divnieku, bet es - tikai četrinieku mačos. Pirms sacensībām Turīnā biju veicis tikai desmit braucienus, turklāt vēl olimpiādes laikā saslimu, startēju ar paaugstinātu temperatūru un biju nekāds.
Nav palikusi rūgtuma sajūta, ka bobsleja pilota karjera neizvērtās, kā bija cerēts?
Nē, jo man bija interesanti karjeras līkloči. Piemēram, pirmajos starptautiskajos mačos mani iestūma Oskars Melbārdis, savukārt pēc tam es biju viņa pirmais stūmējs. Tas bija 2010. gada rudenī Īglsā. Es pats pieteicos. Teicu, ka man nav nekādu problēmu nobraukt Osim aizmugurē. Ik pa laikam abi nosmejam, kā samainījāmies vietām.
Kad ir laiks, joprojām turpini braukt Siguldas trasē, ar bobsleja kamanām vizinot tūristus?
Vienas dienas rekords man ir 21 brauciens. Tad gan galva bija dulla, bet Siguldā braucu jau autopilotā. Nākamajā dienā pēc atgriešanās no Korejas veicu četrus braucienus. Tas bija kaifs, jo piecas nedēļas nebiju braucis.
Vizināšana ar taksi bobu Siguldā ir pieprasīta?
Vairāk jau no ārzemnieku puses, pārsvarā - angļu. Kādreiz krievi daudz brauca, jo īpaši pēc Jaungada. Tad viņiem ir brīvlaiks. Nobrauca lejā un prasīja, cik jāmaksā. Uzzinājuši cenu, atbildēja - kāpēc tik maz? Braucam vēl! Angļiem atkal ir stilīgi ierasties Jamaikas treniņtērpos, jo viņiem katru gadu Ziemassvētkos demonstrē filmu par Jamaikas bobslejistiem. Atbrauc angļi bravurīgā kunga dūšā, bet pēc tam finišā iestājas klusums.
Varbūt esi novizinājis arī Valsts prezidentu Raimondu Vējoni?
Ja nemaldos, Ruslans Suharevs viņu noveda lejā. Runājot par braukšanu, es tikai tagad saprotu, ka jaunībā vajadzēja veikt tik daudz braucienu kā tagad ar taksi bobu. Varbūt tad bobslejista karjera būtu izvērtusies pavisam citādi.