«Lomatj, ņe stroitj»
Šo frāzi sapratīs katrs SC vēlētājs. Pirms vairākiem gadiem Rīgas satiksme ieguva tiesības veikt pasažieru pārvadājumus 15 km aiz Rīgas robežas, to nesaskaņojot ar pašvaldībām. Tika lauzta agrākā kārtība. Taču pēkšņi to vairs negrib darīt, jo sarukušas šim mērķim paredzētās valsts dotācijas (no pusotra miljona līdz nepilnam miljonam). Toties tagad līdzās jaunāko klašu skolēniem un pensionāriem bez maksas pilsētas transportā varēs braukt arī vecāko klašu skolēni (nezin kāpēc, izņemot arodskolu audzēkņus). Ne tikai uz skolu, bet arī uz tusiņiem... Pierīgas iedzīvotāji nākamo domi nevēlēs, toties daļa tagadējo skolēnu drīz iegūs vēlēšanu tiesības, un pie varas esošie ir izmetuši labu ēsmu. Rīgas vadoņi arvien aktīvāk sāk runāt par bezmaksas pilsētas sabiedrisko transportu. Šim cēlajam mērķim gadā esot vajadzīgi apmēram 35 miljoni latu. Te gan nekavējoties savs vārds būtu sakāms Vides un reģionālās attīstības ministrijai, un šis pret pārējo Latviju vērstais ciniskais populisms jānocērt jau saknē. Kāpēc?
Par visu maksā paši
Lai saprastu - tikai viens piemērs. Labs paziņa šajā mācību gadā sāka strādāt Ļaudonas vidusskolā, kurā mācās gandrīz 200 skolēnu. Pie reizes tur noorganizēja interešu pulciņu - volejbola treniņgrupu meitenēm. Taču, ak vai! Vairākas meitenes dzīvo no skolas septiņus kilometrus attālajā Sāvienas ciemā. Oranžais buss tobrīd līdz skolai vēl nebija atnācis, tāpēc pat uz mācībām bērni brauca ar sabiedrisko transportu, un reizēm nācās bastot pēdējās stundas, jo pēc 13.00 dažos virzienos brauca tikai starppilsētu autobusi. Zīmīgi, ka tajos par septiņu kilometru braucienu skolēnam jāmaksā 70 santīmu. Lieki piebilst, ka šejienes bērnu vecāki neko tādu atļauties nevar. Ko tur vēl runāt par volejbola pulciņu, ja mācības jākavē. Tagad gan ir skolas autobuss, taču skolas bērni dzīvo abpus Aiviekstei, un pilns tā maršruta aplis aizņem divas stundas. Dažiem ceļš uz skolu sākas 7.00, kaut pirmā stunda tikai 9.00. Tāda, lūk, ir bērnu dzīve laukos.
Cik ir tādu vietu, kur autobuss un autoveikals iebrauc reizi nedēļā un līdz tam vēl jābrien vairāki kilometri! Televizora vai ledusskapja atvešana mājās jau ir vesels notikums. Skaidrs, ka par visu jāmaksā pašiem. Par iespējām apmeklēt koncertus vai teātrus Rīgā - pat ļoti dārgi. Taču arī tur dzīvo šīs valsts pilsoņi un patrioti. Turpretī daudzi rīdzinieki uz veikalu, teātri, koncertu, pie ārsta var kājām aiziet.
Nevis boļševisms, bet taisnīgums
Kāds varbūt teiks, ka tajā visā nav korekti meklēt etniskus un politiskus aspektus. Diemžēl tā sanāk, ka tieši laukos, arī vistālākajos nostūros, visvairāk dzīvo pamatnācija. Savukārt vislielākais kādreizējo ekonomisko imigrantu, arī nepilsoņu skaits ir sakoncentrēts Rīgā un pārējās lielpilsētās. Secinājumus, kur mērķēts Ušakova populisms, katrs var izdarīt pats.
Loģisks ir jautājums Ušakova kungam un pārējiem Rīgas domes deputātiem. Ar ko šie lauku skolēni vai pensionāri ir sliktāki par lielpilsētās dzīvojošajiem? Vai tāpēc, ka 1991. gada ziemā vismasveidīgāk stāvēja uz barikādēm? Vai tāpēc, ka viņu senči ar savu darbu veicināja pirmās Latvijas Republikas saimniecisko uzplaukumu un veidoja bagātīgās zelta rezerves? Vai tāpēc, ka cītīgi skoloja bērnus un mazbērnus, kas tagad «Rīgu lielu un stipru dara»?
Arī priekšlikums ir tikpat loģisks. Ja jau Rīga ir tik bagāta, ka gatava pārvadāt par brīvu visus, arī ārzemju tūristu tūkstošus, tas jāņem vērā, sastādot nākamo valsts budžetu, un vēl papildu miljoni jānovirza pašvaldību izlīdzināšanas fondā. Arī pārējām izredzētajām pilsētām. Ventiem ir skaists dizains, taču arī Ventspils vai Lemberga dzimtās Jēkabpils tuvumā netrūkst vietu, kurās dzīvo kā uz vientuļas salas. Tas nebūt nenozīmē, ka atgriezīsies boļševisms. Tikai taisnīgāka attieksme pret visiem pilsoņiem un visas valsts pārdomātāka attīstība. Neapdzīvotai Latvijai galvaspilsēta nebūs nepieciešama. Ģeogrāfiskās priekšrocības Rīgai, Ventspilij, Liepājai ir dāvājis Dievs, nevis šo pilsētu mēri.