Raugoties no nelielas Austrumeiropas valsts viedokļa, kurai ir smaga vēsturiskā pieredze un pamatoti saasināta apdraudētības sajūta, Rietumeiropas valstu mīņāšanās patiešām efektīvu sankciju pret Krieviju noteikšanā liekas satraucoša. Ja tikai tādēļ, lai bizness neciestu zaudējumus, turpat deguna galā tiek faktiski akceptēts vienas valsts uzbrukums citai valstij, rodas jautājumi par šādu kompromisu robežām. Tiktāl emocionālā attieksme pret Vācijas, Francijas & Co. rīcību.
Vienlaikus var izbūvēt arī pietiekami staltu konstrukciju šādas rīcības attaisnošanai. Valsts X politiķu primārām rūpēm jābūt par šīs valsts ekonomiku un iedzīvotāju labklājību - arī neapstrīdami. Tiktāl attieksme, ko mūsdienās sauc par racionālu vai pragmatisku. Filozofiem droši vien te būtu ko teikt par jēdzienu vulgarizāciju, tomēr lai nu būtu. Tomēr, ja paliekam kaut vispārpieņemtajā racionālas rīcības traktējumā, rodas iebildumi. Jo, ja pareizi saprotu, apdomīga rīcība paredz arī pieredzes izmantošanu, rīcību formulējot. Un tad ir jautājums - kopš kura laika biznesa uzturēšana ar kādu, vienalga - cilti, vadoni vai valsti, kas iegājusi agresijas stadijā, ir galu galā pasargājusi no agresijas vai vismaz zaudējumiem? Citiem vārdiem sakot - vai Eiropas pašreizējā rīcība, kas varbūt no biznesa viedokļa sevi attaisno šogad, neizrādīsies aplama pēc dažiem gadiem?
Atpirkšanās vai, pieklājīgāk izsakoties, integrācijas caur kopīgu biznesu politiku dažādas valstis ir īstenojušas kopš, tā teikt, Ēģiptes faraonu laikiem. Roma cerēja, ka t. s. barbaru ciltis neiebruks, jo «mēs taču viņiem maksājam algas», virkne viduslaiku un renesanses laika pilsētu Itālijā savu eksistenci būvēja principā «tirgoties gribas visiem», virkne baņķieru namu un, hmm, pat veselas etniskas grupas mierināja sevi ar prātulu, ka neviens negribēs «nokaut vistu, kas nes zelta olas». Ceriet vien... Agri vai vēlu «integrējamais» saliek prātā kopā no viņa viedokļa loģisku kombināciju: «integrētāji» paši ir tā sapinušies savās kombinācijās, ka nespēj vairs pretoties, toties labumus uzkrājuši pamatīgus - grēks neizmantot iespēju. Vai tiešām Vācijas politiskā un biznesa elite iedomājas, ka viņu māžošanās šodien atturēs Vladimiru Vladimiroviču sacūkot biznesu «pragmatiķiem» nākamgad? Varētu vēl saprast, ja minstināšanās iemesls ir mēģinājums iegūt laiku, lai, cik nu iespējams, aizvāktu biznesu un sagatavotos Kremļa psihošanai. Diemžēl izskatās, ka Eiropa joprojām cer turpināt «abpusēji izdevīgas» attiecības ar ļaudīm, kas vairs vispār nedomā šādās «miers baro utt.» kategorijās.
Rietumi ir kaut ko sajaukuši. Jā, ir virkne valstu Āzijā, Āfrikā, Dienvidamerikā, kurās peļņas vilinājuma vārdā tiek pievērtas acis uz vietējo korupciju, cilvēktiesību pārkāpumiem utt. Bet šajos gadījumos runa ir par «partneri», kurš varbūt mēģinās tevi ap-šmaukt, vispār uzvedīsies uzpūtīgi un neaudzināti, bet kurš nav noskaņots uz vidēju un smagu miesas bojājumu izdarīšanu. Savukārt Krievijas gadījumā runa ir par situāciju, kad prātīgāk ir sabāzt kabatās, ko nu ātrumā var, norakstīt zaudējumus, bet nečammāties degošā mājā cerībā, ka varbūt sāksies lietus un liesmas apdzisīs.