Rīgā jau pavasaris, bet šeit līcī vēl dveš ziemas elpa no kūstošā ledus un ūdens. Izejot ārā uz kuģa klāja, vajag īstas ziemas drēbes, kaut arī tās brīžiem par plānu. Tikai saulei ledus vairs nav pretinieks. Kaut naktī vēl īsta ziemeļpola elpa, dienā ledus kūst un dalās mazos, mazos aisbergos. Rīgā dienas temperatūra jau ap plus pieciem grādiem, bet šeit vēl īsta ziema. Un tas viss notiek tikai dažu jūdžu attālumā no krasta.
Kādu pusjūdzi no ostas vārtiem ledus sastumts kā Titānika epopejā, un Varma iet drebēdams gandrīz ar pilnu jaudu - četrpadsmit tūkstoši zirgspēku. Kapteinis teic, ka vajagot mazliet stiprāku kuģi. Iebraucot Daugavas brīvajā ūdenī un gaidot jaunus rīkojumus pie Bolderājas, iestājas tāds miers un klusums, it kā būtu pavisam citā pasaulē: no Arktikas lediem - uzreiz pavasara tuvums. Tikai aukstums no jūras slepus lien pakaļ ledlauzim un atgādina, ka darbs ne pavisam vēl nav beidzies.
Varma ledus navigāciju sāka tūlīt pēc Ziemassvētkiem un arī tagad, kad gaiss sasilis kā vasarā, joprojām atrodas gatavības režīmā, jo Vidzemes piekrastē ir sablīvējies 15-40 centimetru biezs ledus, kas izpeldot joprojām apdraud kuģus. Līdz 30. aprīlim Varma darbojas triju stundu gatavības režīmā.
Man iznāca pavisam interesanti - uz kuģa nonācu februāra sākumā. Gandrīz kā tajā populārajā dziesmiņā: «Mēs tikāmies martā, kad pūpoli zied, un aprīlī mums jābūt mājās.»