Enerģētiskā atkarība no Krievijas ir pārlieku nopietna lieta, kas ne tikai noplicina katras individuālās saimniecības maciņa saturu, bet arī būtiski apgrūtina Baltijas valstu ekonomisko izaugsmi krīzes apstākļos un atstāj politisku iespaidu. Tas nozīmē, ka Latvijai, tāpat kā abām kaimiņvalstīm, šim jautājumam jāpievērš ārkārtēja uzmanība. Lai nebūtu kā vienmēr - mēs taču arī visu laiku runājam, bet pirmie iecerēto tomēr īsteno vai nu igauņi, vai lietuvieši. Ko līdzējušas visas gadiem ilgās sarunas, ja Vējonis kā vējrādītājs pavisam nesen atklāj, ka Latvija varot ar 1 miljardu piedalīties Visaginas AES projektā, bet varot arī nepiedalīties. Vai ir zināms, kur šo miljardu Latvijā ieguldīt? Ne jau tikai lietuvieši vien grib zināt mūsu atbildi, arī mūsu nacionālajās interesēs ir maksimāla energoresursu piegāžu diversifikācija. Gribētos cerēt, ka aizvadītās vēlēšanas ļaus izveidot triju rietumnieciski orientēto partiju koalīciju, kas spēs beidzot īstenot nacionālajām interesēm atbilstošu enerģētisko politiku. To gaida lielākā daļa gan pilsoņu, gan nepilsoņu, bet it īpaši tie, kuriem grūtības sagādā apkures rēķinu nomaksāšana.
Zināms, ka panākt saimniecisku brīvību nav viegli un lietuviešu pieredze to apstiprina. Tirdzniecības darījumos ar Krieviju par loģiku nāks aizmirst. To apstiprina pašu krievu nespēja un nevēlēšanās izskaidrot, kādu ekonomisko aprēķinu dēļ Lietuvā par piegādāto Krievijas gāzi jāmaksā visaugstākā cena Eiropā. Atklāti nepasaka, taču visiem ir skaidrs - vainojama lietuviešu ietiepīgā Eiropas Savienības enerģētikas trešās paketes realizēšana, kas neparedz monopolstāvokli energoresursu piegādēs, transportēšanā un sadalē. To vēl papildina Lietuvas nacionālā enerģētiskā stratēģija, kas paredz pāreju apkurē uz atjaunojamajiem resursiem, sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecību, reģionālās AES celtniecību Visaginā, kā arī pabeigt elektrokabeļu būvniecību uz Poliju un Zviedriju. Pretī ir Kremļa spiediens, un tam nav viegli pretoties, pat ja izmanto absolūti loģisku argumentāciju.
Jāpiemin aprēķini par atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Vienā gadā izdotos ieekonomēt 1 miljardu litu (200 miljoni latu), ja Lietuvas pilsētas tiktu apkurinātas ar šādu kurināmo. Pie ieguvumiem pieskaitāmi arī 50 tūkstoši darbvietu un nodokļi valsts kasē.