Aleksejs bijis notiesāts uz diviem gadiem un septiņiem mēnešiem, un tā viņam bijusi otrā sodāmība, jo iepriekš, vēl 90. gados, viņš notiesāts par zādzību. Toreiz gan amnestēts un atbrīvots pirms termiņa. Šajā reizē Aleksejs Rīgas Centrālcietumā nosēdējis gadu, bet pēc tam pārvests uz Jēkabpils cietumu, kur izcietis vēl aptuveni pusgadu, līdz miris.
«Pats nesaprotamākais ir, ka viņš pakārās māsas dzimšanas dienā. Pazīstu brāli, viņš nekad tā nebūtu rīkojies, lai māsai tagad katru gadu svētkos būtu sēras. Viņš bija arī ieplānojis iziet pavāru kursus, lai, iznākot brīvībā, būtu profesija. Uzturēja kontaktus ar ģimeni, zvanīja, rakstīja garas vēstules, nekas neliecināja, ka viņam būtu problēmas,» stāsta mirušā brālis Aleksandrs. Ar kameras biedriem viņš esot saticis labi, vienā no pēdējām vēstulēm mātei rakstīja - septembrī uz Jēkabpili brauks kameras biedra brālis, varēsiet sarunāt, ka viņš tevi pie reizes atved viesos.
Pēdējoreiz, kad Aleksejs zvanījis, gan esot teicis, ka ir skumji ap sirdi, bet neko vairāk neesot paskaidrojis. Viņa pirmsnāves vēstule gan tuviniekiem likusies ļoti dīvaina. Parasti Aleksejs tuviniekiem rakstījis garas vēstules, divas lappuses aprakstot no abām pusēm, bet šī zīmīte bijusi divas četrrindītes un vēl paraksts beigās. «Pirmajā viņš visiem tuviniekiem saka, cik ļoti viņus mīl, bet otrajā, ka «beidzot pienācis gals manām mokām»,» stāsta brālis. Kādām mokām - viņš neesot sapratis, jo pirms tam nekādu moku taču Aleksejam nebija.
Aleksejs esot pakāries kroseņu šņorē. «Arī tas ir aizdomīgi, jo, kad mums atdeva viņa mantas, izrādās, viņam bija arī kārtīga josta, bet sporta biksēs bija daudz stingrāka aukla. Kādēļ tad ņemt no apaviem šņori?» jautā Aleksandrs. Tomēr visvairāk ģimeni satriekusi Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) attieksme pēc radinieka nāves. «Par brāļa nāvi mums pa telefonu paziņoja tikai nākamajā dienā, turklāt ne cietuma priekšnieks, bet kaut kāda nobijusies jauna meitene drebošu balsi,» stāsta Alekseja brālis. Cietumā mirušā tuviniekus, arī mammu, kas izplūdusi asarās, cietuma darbinieks sagaidīja noplukušā koridorā, atdeva Alekseja mantas un pirmsnāves vēstuli. Neesot pat piedāvājis ieiet kabinetā apsēsties. Tēvs palūdzis tikšanos ar cietuma priekšnieku, bet tas izrādījās atvaļinājumā, viņa vietnieks savukārt bija plānošanas sapulcē. «Pat ja beigās izrādīsies, ka Aleksejs tiešām ir pats pakāries, kādēļ ir tāda attieksme pret mirušā tuviniekiem - kā pret necilvēkiem? Vai administrācijai nav jāatbild, ja gada laikā tā šajā cietumā jau ir otrā pašnāvība?» jautā Aleksandrs.
IeVP pārstāve Ināra Makārova gan Dienai norādīja, ka ģimenei esot piedāvāts pagaidīt, kamēr beigsies sanāksme, bet viņi no tā atteikušies. Par notikušo ir sākta izmeklēšana, un, ja radiniekiem ir kādas aizdomas par izmeklēšanas gaitu vai nāves apstākļiem, ar tām var vērsties pie IeVP priekšnieka Visvalža Puķītes.
Bijušie cietumnieki, kurus Diena iztaujāja par šiem apstākļiem, uzsvēra - tas, ka pakāries kurpju šņorē, gan diez vai ir aizdomīgi, jo, ja cilvēks līdz tam ir novests, tad pirmais līdzeklis, kas pagadās pie rokas, ir labs. Tomēr, vai viņu līdz tam būtu noveduši kameras biedri, viņi šaubījās, jo cietumnieku hierarhijā tie, kas «sadevuši mentiem», ir cieņā. Citāda attieksme gan, viņuprāt, varētu būt bijusi no administrācijas puses.