Regulēt skaņu Paulam
Andris bērnu mūzikas skolas ansamblī spēlējis ģitāru, bet vairāk interesējusi skaņu būšana no tehniskās puses. Izvēlējies studijas Politehniskā institūta (tagad RTU) Radiotehnikas un sakaru fakultātē, bet tolaik tehniski par skaņu lietām varēja apgūt samērā maz, tādēļ paralēli studijām Andris uzmeklējis darbu radio, jo licies, ka par skaņu noslēpumiem uzzinās tieši tur. Nolēmis sākumā tikt vismaz pie vadu tīšanas. «Būdams students, gāju uz koncertiem un izvirzīju sev mērķi, ka reiz sēdēšu zālē pie pults un regulēšu skaņu Raimondam Paulam,» Andris atceras. Iedomātais arī piepildījies, jo ar komponistu paveikti daudzi kopdarbi.
Jauniešus skaņu režija piesaista, viņi bieži jautā, kur to var apgūt. «Līdz šim mans ieteikums bijis - jāatrod skaņu kompānija, jāsāk strādāt, tad redzēs, velc vai nevelc,» stāsta Andris. Viss sākas ar melno darbu - jānes smagas kastes, jātin vadi, jāliek mikrofoni, koncertos ir daudz aparatūras. Andris uzsver, ka tas ir mīts, ja iedomājas, ka uzreiz nokļūst pie pults un tik groza pogas. Viņaprāt, vispirms ir jāiziet cauri smagajam fiziskajam darbam, lai saprastu visu sistēmu.
Notis un tehnika
Daudzi no mūziķu vidus nākuši skaņu režisori tehnisko pusi apguvuši patstāvīgi, kursos ārzemēs vai J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) fakultatīvajā kursā, kur nedaudz mācīti arī tehniskie pamati. Tiem, kas JVLMA sāks studijas jaunajā studiju programmā Skaņu režisors, tehniskos procesus iecerēts mācīt daudz nopietnāk, iesaistīsies pasniedzēji no RTU, ārzemēm.
Salīdzinot ar pieredzēto citās valstīs, Andris secinājis, ka Latvijā no skaņu režisora vairāk prasa zināšanas mūzikā, mazāk - tehnikā, lai gan strādā arī cilvēki, kas notīs orientējas maz un kuru galvenais uzdevums ir koncertos pie skaņu pults miksēt skaņas, kas drīzāk ir skaņu inženiera darbs. Ārzemēs producents ierakstu laikā seko partitūrai un ar diriģentu debatē, kur nav nospēlēts pēc notīm, kur var mainīt interpretāciju vai tamlīdzīgi. Tie ir izņēmumi, ja arī viņi paši sēž pie skaņu pults, jo visbiežāk šīs funkcijas ir sadalītas. «Savos 25 darba gados esmu secinājis, ka vienam ir ļoti grūti izsekot gan tehniskās lietas, gan vēl muzikālo daļu,» teic Andris. Viņš pats mūzikā izglītojies papildus, lai paplašinātu darba apjomu - strādātu arī pie operas izrādēm, orientētos muzikālajā partitūrā, zinātu, kurā brīdī ieslēgt nepieciešamo mikrofonu.
Savukārt, lai profesionāli izprastu skaņu iekārtu uzbūvi, akustikas pamatus, jāzina fizika, tehniskas lietas, kas daudziem mūsu mūziķiem diemžēl esot tumša bilde. Dažreiz tas apgrūtinot sastrādāšanos. Ir gan izņēmumi, piemēram, Sigvards Kļava un Kaspars Putniņš, kuri paši arī tehniski veic ierakstus un montēšanu datorā, viņiem tikai jāpalīdz ar pamatu uzstādījumu. No Andra radio kolēģiem Varis Kurmiņš skaņu režiju studējis Vācijā, Normunds Šnē ir mūziķis, bet lieliski orientējas arī tehnikā. Labākie «skaņu cilvēki» ir ar lielu darba pieredzi, šajā profesijā grūti sākt strādāt uzreiz pēc skolas.
Kontakts ar zvaigznēm
Kursos un semināros Andris ticies ar daudziem slaveniem skaņu režisoriem no ārzemēm. Angļu rokgrupas Pink Floyd skaņu operators teicis: vari būt vislabākais savā profesijā, bet, ja neradīsies kontakts ar mākslinieku, ar kuru jāstrādā, rezultāta nebūs. «Uzskatu, ka komunikācijas spējas un takta izjūta ir ļoti svarīga, jo jāstrādā ar dažādām zvaigznēm gan klasiskās mūzikas, gan popmūzikas žanrā. Laba komunikācija ir puse no uzvaras,» teic Andris. Par to bijusi iespēja pārliecināties, jo strādājis ar Andrea Bočelli un daudziem citiem māksliniekiem. Skaists un sarežģīts darbs bijis Dziesmu svētkos, kad vadījis skaņu režiju. Šī profesija esot arī liela kompromisu māksla, jo skaņu tēls un modelis var rasties katram savs, bet jārēķinās, ka galvenais vienmēr ir mākslinieks uz skatuves. Taču gadās, ka diplomātiski jāprot pārliecināt - tehniskais risinājums tomēr būtu labāks citā versijā. «Ja domas, dzirdējums sakrīt, tad ir veiksme. Ir kvalitātes standarti, kurus grūti formulēt.»
Mūzikai jāskan labi
Andris uzsver, ka jābūt lielai pašiniciatīvai, nepārtraukti jāizglītojas, jāmeklē informācija. Izšķiroša nozīme ir pieredzei, īpaši, ja jāieraksta klasiskā mūzika simfoniskajam orķestrim. Ieraksta procesā mūziķi izprot, vai sadarbība veidojas sekmīgi, tāpat kā ikviens klausītājs uzreiz uztver, vai mūzika skan labi, vai kaut kas traucē. «Speciālists var pateikt, kas ir traucējošais un kas jādara, lai būtu labi. Cik skaļi, cik saprotami, cik patīkami skanēs mūzika, lielā mērā ir skaņu režisora rokās,» stāsta Andris. Ausis gan nevar strādāt vienādā uzmanībā 8-10 stundas no vietas. Ja tā dara, tad darbs būs nekvalitatīvs. Intensīvi klausoties, ausis nogurst pēc četrām stundām, tāpēc arī ierakstu sesijas parasti nav ilgākas. Skaņu režisori, kas strādā studijās, plāno to darbu, lai nebūtu dīkstāves, citi nodarbojas gan ar ierakstiem, gan arī ar apskaņošanu. Darba dienas var būt ļoti noslogotas, ja ir aktīva koncertdzīve, kā arī vasarā, kad notiek lieli un atbildīgi brīvdabas koncerti.