Austra nav sievietes īstais vārds. Lai gan laikā, kad viņa cīnījās ar vēzi, apkārtējie zināja par viņas saslimšanu, patlaban, kad pagājuši seši gadi, viņa nav gatava atklāt savu īsto vārdu un publicēt fotogrāfiju. Sieviete strādā vadošā amatā, un, ja, runājot par izpildītājiem, īpašnieki domā: «Labi, šodien strādās viens, rīt cits speciālists», tad vadītājus viņi grib uz ilgiem gadiem. «Negribu, lai kāds domātu: «Ai nu, nē, tā jau vēžiniece, tā tūlīt nomirs, nav vērts viņu ņemt darbā.» Lai cik stulbi tas būtu, ar cilvēkiem tā ir. Mīts par to, ka no vēža jāmirst, ir ļoti izplatīts,» Dienai stāsta Austra.
Kā filma gar acīm
Nav gan tā, ka pati Austra sākumā nebūtu sabrukusi un domājusi par ne tik laimīgām beigām. Krūts vēzi sievietei atklāja ikgadējā pārbaudē. Tā kā Austras ģimenē ar vēzi aizgājušas bija vairākas sievietes, viņa negribēja riskēt un apzinīgi reizi gadā devās pie ārsta.
Vēzis bija attīstījies jau otrajā stadijā, un vairākas pazīmes liecināja par vēl tālāku slimības attīstību. Austra atceras, ka tajā brīdī bija absolūts šoks. Gar acīm kā filma skrēja visi tie gadījumi, kuros viņai pazīstamas vai tikai zināmas sievietes bija vēzim zaudējušas. Pozitīvu stāstu apkārt nebija. Austra ģimenē, kurā aug trīs bērni, bija bīdītāja, stūmēja, vilcēja. Un, ja likās, ka vecākās meitas un vīrs bez viņas tiks galā, tad jaunākais dēls bez mammas nevar. Sajūta bija tāda - kamēr laiks vēl ir, ir jāpalīdz, jādomā risinājumi. Viņa runāja ar meitām, vīru - ir jāturas visiem kopā, kad mammas vairs nebūs...
Tomēr Austra atrada glābšanās salmiņu - internetā atrastu sievietes stāstu. Stāstu ar laimīgām beigām. Neskatoties uz to, ka vēzis sievietei bija atklāts ceturtajā stadijā, viņa uzvarēja. Viņa Austru iedrošināja, un, lai gan vairāk par sievietes fotogrāfiju Austra nav redzējusi, tas deva iespēju vispār sākt domāt.
Lielākā dāvana
Tagad Austra pārdzīvoto uzskata par savu lielāko laimi. Ģimenē radikāli izmainījās attiecības, jo pēkšņi visiem bijis laiks, ko pavadīt kopā. «Visu to laiku pavadīju, neizmērojami priecājoties par dzīvi. Biju mājās, un mēs visi bijām sapratuši, cik lieliski ir pavadīt laiku citam cita sabiedrībā,» stāsta sieviete. Tas bijis spilgti laimīgs periods viņas dzīvē, kas ļāvis mainīt domāšanu. Austra sapratusi, ka nevis karjera dzīvē ir galvenais, bet gan ģimene. Sapratusi, ka dzīve ir skaista arī tad, ja kaut ko nokavē: «Tad, kad cilvēks skrien un tikai saka, ka nav laika, tad aizmirst paskatīties uz dzīvi un priecāties par to, cik tā ir skaista un lieliska. Tad, kad saproti, ka laiks tev ir, iespējams, strikti limitēts, tad apzinies, ka tās lietas, kuru dēļ nekad nav bijis laika, patiesībā nemaz nav tās galvenās dzīvē.»
Austra atzīst, ka saslimšanā daļēji vaino pati sevi un pati uzskata, ka viņas nemitīgās dusmošanās par dzīves niekiem dēļ, iespējams, vēzim devusi iespēju attīstīties. Lai gan precīzi neviens nevar pateikt, kāpēc slimība sievieti piemeklējusi, Austru nepamet sajūta, ka saistība ar viņas dzīves uztveri tomēr pastāv. Ja Austra nav varējusi kaut ko panākt vai kaut kur paspēt, tad visu laiku izjutusi dusmas. «Dusmas manī sēdēja kā tāds kamols pakrūtē,» saka Austra. Sievietei gribējies saplānot savu dzīvi, un, ja kaut kas notika citādi, nekā ieplānots, viņa iekšēji vārījās. Tagad vairs tā nav. Pirms sešiem gadiem Austra sapratusi, ka nevar novērst visas nejēdzības, jo nav paredzēts, ka viņa viena izglābs pasauli. Tagad viņa ir pateicīga savai slimībai, ka tā ļāvusi beidzot apstāties.
Nevar pārlūzt bez sitiena
Tikpat pozitīva attieksme Austrai ir, runājot par vēža ārstēšanu - tā esot tikai procedūru rinda, kura jāiztur. «Pilnīgi mierīgi izpildīju visas procedūras. Pēc ķīmijas ir nelaba dūša, bet kam nav bijis nelabi? Kurš nav dabūjis rota vīrusu? Vai tāpēc miris? Nē! Jā, ir nedaudz slikti, bet, ak, mīļo stundiņ, - vienu dienu paguli un nākamajā jau nemaz tik slikti vairs nav, un tava mīļotā ģimene par tevi mazliet parūpējas šajā laikā. Ne manam vīram traucēja mans plikais pauris, ne maniem bērniem. Pēc starošanas āda ir jutīga, bet var piemeklēt normālu apģērbu. Nekas no tā nav tāds, kā cilvēki iedomājas. Sievietes taču galu galā dzemdē, un tas ir grūtāk nekā ķīmijterapija vai starošana,» stāsta Austra.
Slimības laiks, pēc sievietes domām, jāizmanto, lai paskatītos apkārt un padomātu par dzīvi. Ja sieviete baidās no tā, ka vīrs ieraudzīs viņu bez krūts, tad, pēc Austras domām, viņa nav gatava mainīt domāšanu: «Tas, ka man tagad ir tikai viena krūts, ir pati mazākā pārmaiņa manā dzīvē. Mūsu attiecībās viss notikušais pat iededza jaunu uguntiņu.»
Austra no vēža slimnieku uzskaites noņemta vien šopavasar, un viņa jūtas labi pastrādājusi gan savā, gan savas ģimenes labā. Jā, sākumā tas bijis pasaules gals, taču apziņa nevar pārlūzt bez sitiena, uzskata sieviete: «Tas sitiens ir sāpīgs, bet tad, kad tevi iegrūž citās sliedēs, tad atpakaļ atgriezties vairs nevar. Tā ir brīnišķīgākā dāvana. Mani, kā mēdz teikt, nepameta zem autobusa, bet ļāva laboties. Būtu nodzīvojusi līdz mūža galam un man nebūtu bijis laika, tagad ir.»
Vienojošas īpašības
Krūts vēža paciente «ir sieviete ar augstu atbildības izjūtu, apzinīga, rūpīga, strādīga, gudra un nereti labi izglītota. Viņai ir izteikta tendence rūpēties par citu cilvēku labsajūtu, uzņemties papildu rūpes un pienākumus, lai citiem palīdzētu. Viņa vienmēr ir norūpējusies par tuvākajiem», uzskata psihoanalītiķe Anita Plūme. Kā izrādās, ir īpaša teorija, kura norāda, ka ikvienam vēža veidam atbilst noteikts psiholoģiskais cilvēka profils, kas saistīts ar to, ko psihologu valodā to sauc par iekšējo konfliktu. Šādi secinājumi izdarīti Vācijā, kur Dr. Herners 10 gadus pētījis 20 000 vēža pacientu.
Turpinot runāt par tipiskajām personības iezīmēm krūts vēža pacientēm, A. Plūme min faktu, ka krūts vēža pacientēs dziļi iemājojusi vajadzība citus darīt laimīgus, izpatikt cilvēkiem un izpelnīties viņu atzinību un novērtējumu par to. Pēc psihoanalītiķes domām, krūts vēža pacientēm kopš bērnības nav labu un tuvu attiecību ar vienu vai pat abiem vecākiem. Tāpat krūts vēža paciente parasti apvalda un neizrāda pamatotas dusmas vai aizkaitinājumu, nemaz neminot nespēju izrādīt naidīgumu un stingru noraidījumu pret kādu, kurš dara viņai pāri, tomēr reaģē ļoti smagi un pārspīlēti dzīves stresa situācijās, nespējot tās psihiski, kā mēdz teikt, pārstrādāt. Turklāt, kā norāda psihoanalītiķe, parasti šādi emocionāli satricinājumi pārdzīvoti apmēram divus gadus pirms saslimšanas ar krūts vēzi. Turklāt sievietes šo pārdzīvojumu nemēdz izrādīt un «tur to iekšā».
Citāds viedoklis gan ir Latvijas Onkoloģijas centra Ķīmijterapijas un hematoloģijas klīnikas ķīmijterapijas nodaļas vadītājai Signei Plātei. Viņa uzskata, ka nav iespējams runāt par krūts vēža pacientēm raksturīgajām īpašībām, jo viņas ir ļoti dažādas gan pēc vecuma, gan dzīves paradumiem. Tāpat atšķiras sieviešu ģimenes stāvoklis un sociālais statuss. Pēc onkoloģes domām, krūts vēža pacientes gan ir līdzīgas tikai no viena aspekta - krūts vēzis ir sitiens sievietes zemapziņai pašapziņas līmenī. Lai cik sieviete būtu loģiska un iekšēji sakārtota, krūts zaudēšana ir trauma, liecina S. Plātes novērojumi praksē. Sievietes ir šokā un nobijušās, un katra to pārdzīvo citādi - viena ir par daudz skrupuloza, pierakstot katru ārsta izteikto vārdu, cita patoloģiski meklē iemeslus, kāpēc vēzis piemeklējis tieši viņu. Pēc speciālistes domām, jāpaiet mēnešiem, lai sieviete to pieņemtu.