Tik uz labu?
Pierasts uzskatīt, ka «neražojošajā», «tik ēteriskajā» cilvēku garīgās saskarsmes sfērā kā kultūra itin viss, kas notiek, notiek uz labu - pat mākslinieciskas neveiksmes vai neizdevušies eksperimenti reizēm izrādās auglīgāki un attīstības idejas rosinošāki vai vismaz publikai un faniem interesantāki par «konstitucionalizētām» (lasi: stereotipām, tradicionālām, izskaitļotām) veiksmēm.
Un, tā kā Latvijā vairākums cilvēku ir inficēti ar ļaunu vīrusu, vārdā nenovīdība (smalki to dēvē par neprasmi gavilēt par citu panākumiem, prastāk - par pliko skaudību), īpašību, kas tiek bezmaz kultivēta kā nacionālā rakstura un mentalitātes iezīme, jo neba velti mūsu tautas populāro sakāmo «latvietim mīļākais ēdiens - otrs latvietis» mēs pat neuztveram kā principiāli aizvainojošu, kā to darītu jebkurš sakarīgs, teiksim, gruzīns, ebrejs vai turks, es gribētu visupirms še aprādīt uz kādu īpašu šīs sezonas «kultūras aktualitāti». Proti, vadonisma kulta idejas uzplaukumu un propagandu un vienlaikus - totālu garīgo līderu trūkumu. Visuzskatāmāk tas, protams, parādījās «pusotra mēneša sensācijā» - manuprāt, mākslīgi un apzināti iniciētajā skandālā ap Nacionālā teātra izrādi Vadonis, kura, lai arī nekļuva par kases hitu un visnotaļ slavējamu māksliniecisko virsotni (par to liecina kaut vai salīdzinājums ar Žurku Kornēliju - jūtot, ka «te ir!» publikas interese un nauda, NT vairāk nekā pusgadu rullēja šo izrādi gandrīz ar kinoteātra blokbāstera intensitāti; nekas tāds nenotiek Vadoņa sakarā, kaut arī izrādei ir laba kase un savs kvēlotāju loks), tomēr lika par pāris lietām aizdomāties. Pirmā no tām: ievērojamas skatītāju daļas joprojām ārkārtīgi nekritiskā un citas, jau niecīgākas ļaužu daļas pārlieku kritiskā attieksme pret vēstures ikonām, kāds, šaubu nav, ir pazīstamākais latviešu valstsvīrs, viena «maigā autoritārā režīma» tēvs un cita «skarbā autoritārā režīma» upuris - prezidents Kārlis Ulmanis. Negribu teikt, ka Ulmaņa gadījumā būtu jāievēro kāds speciāls attieksmes «zelta vidusceļš», taču diskusiju (biežāk - aizvainojošu lamu) karstumā pazūd pats sarunas objekts - cilvēks Ulmanis. Diemžēl arī Kaspars Dimiters savā libretā nav spējis mainīt priekšstatus par šo «kulta figūru», apstājoties pie pusnostrādātības nenoteiksmes. Domā, ko gribi.
Prasām vadoni!
Taču simultāni ar Vadoni, apstākļu sagadīšanās dēļ vai plānoti, publiskajā telpā ir uzvirmojis cits, daudz reālāks un bīstamāks simptoms - vadonisma kā «stingrās rokas» prasījuma ideja. Saknes šādai idejai nav tālu jāmeklē - uz to mudina Latvijas dziļās sociālekonomiskās krīzes apstākļos viegli atdzemdināmais (jo psiholoģiskā augsne ir ļoti labvēlīga) mīts par spēcīgu un stingru, pat bargu vadoni - sauciet to par prezidentu, burvi, balto tēvu vai tirānu, kā jums tīk, - kas vienīgais ir spējīgs «izvest tautu saulītē». Par šo ideju runā sabiedrībā pazīstami ļaudis - LNT direktors Andrejs Ēķis, advokāts Andris Grūtups, par to melš kāliem interneta anonīmiķu. Vadoņu reālie prototipi jau ir pat folklorizējušies - vieni taurē pēc Mākoņtēva, citi priekšroku dod Buldozera/Ceļaruļļa vai Enerģijas dzēriena skārdenes brutālajai poētikai. Kā zaķis no saviem meža īpašumiem allaž gatavs izlēkt un ieņemt vadoņa vietu Vīrs hūtē. Vēl ir citi, mazāka kalibra margināli tipāži, kuri «gatavi glābt valsti». Netrūkst arī kuriozu: A.Ēķis, kurš intervijā Latvijas Avīzei (16.X) ar baudu kritizē kādu ietekmīgu sabiedrības līderi («Kino Latvijā uzņem, sadalot valsts naudu. Jocīgi un interesanti, ka Sarmīte Ēlerte ar avīzi Diena šo naudas dalīšanu kontrolējusi gadu desmitiem caur saviem cilvēkiem dalītāju komisijās. Kādai ideoloģijai viņi devuši priekšroku? Manuprāt, tādai, kas grauj nacionālas vērtības, nevis rada,» jo sevišķi caur saviem «aģentiem» iedalot bezprecedenta summu valsts naudas Rīgas sargiem, vai ne?), rindkopu vēlāk slavē pats sevi, kurš vienpersoniski lemj, kādas tad «nacionālās vērtības» būs kanālā LNT (tā saimnieks - News Corp). «Man nav ne padomes, ne valdes, ir tikai viens Ēķis, kurš atbildīgs īpašnieku priekšā, kādi būs ienākumi, un pārējais viņus neko daudz neinteresē. Bet tā ir ļoti konkrēta atbildība. (..) Atjaunotajā valstī esam nodzīvojuši tikpat ilgus gadus kā pirmajā republikā. Tagad jāsecina - ir jāgroza Satversme, šai turpmāk jābūt prezidentālai republikai. Nekas slikts nebūtu, ja tautas ievēlētam prezidentam palielinātu pilnvaras un viņš būtu arī valdības galva, kas izvēlas ministrus. Tā nav nekāda demokrātijas pārkāpšana, jo līdzīga iekārta ir ASV, Francijā, Krievijā, un arī Lietuvas prezidents ir ietekmīgāks nekā šī figūra Latvijā (..).» Turpat blakus neaizmirstot savas LNT direktora intereses: «Mums blakus dzīvo 40% cittautiešu. Ja es momentā pārvērstu LNT par kanālu «tikai latviešiem», tad pārējos skatītājus es zaudētu. (..) Iepriekš es biju ļoti nacionāls, līdz pienāca kāds X brīdis, kad man par nacionalitāti vērtīgāki sāka likties cilvēka uzskati.» Vārdu sakot, notiek «labo vadoņu» un «slikto vadoņu» batālijas. Kas uzvarēs? Vai atkal nauda un reklāma? Vēl ārkārtā zīmīgi, ka daži latviešu sabiedriskās domas veidotāji regulāri piesauc mūsdienu Krieviju kā pozitīvu «prezidentālās valsts» piemēru. Tas, ja cilvēks ir kaut mazliet informēts kaimiņos notiekošā «divvaldības teātra» niansēs, ir mazākais mulsinoši, lai neteiktu - ļaunprātīgi līdz nemaņai. Un, galgalā, kā šis izsalkums vai bads pēc spēcīga vadoņa attiecas uz kultūru, jautāsit?
Pie sasistas siles?
Nekur neesmu vēl matījis, ka diskusija noritētu par līdera (politiskā, ekonomiskā, mākslas...) morālo un ētisko īpašību kopumu. Runāts tiek par to, ka IR kā ēst vajadzīgs līderis/vadonis, bet netiek pieminēts - KĀDS. Kāds cilvēks vispār var pretendēt uz šo svēto «līdera» vietu jeb vadoņa amatu? Iemesls klusumam šajā kutelīgajā jautājumā ir acīmredzams - tiklīdz tu pats sev vai sabiedrībai uzdod šo jautājumu, lielākā daļa, ja ne visi mūsu līdzšinējie slavenie politiskās «folkloras tēli», izrādās milži uz māla kājām. Atkal sēžam pie sasistas siles, ko? Pretendentu uz Vadoņa lomu ir daudz, reālu līderu, kas atbilstu kaut daļai morālētisko prasījumu pēc «īsta goda vīra/sievas» stājas, nav. Vai varbūt nelaime ir tā, ka, kristietības līdzībās runājot, jauns Jēzus jau ir mūsu vidū, mēs vēl tikai nesaucam viņu vārdā? Aizsapņojos... Bet labo ziņu trio ir varens: Elīna Garanča atzīta par gada labāko klasiskās mūzikas dziedātāju ASV, Alvis Hermanis izpelnījies bezprecedenta uzslavas vācu valodas valstu medijos par Vīnes Burgtheater radīto izrādi Ģimene (pat mūžam nīgrais Frankfurter Allgemeine atļāvies pozitīvu recenziju) un Latvijas Doma skolas meiteņu koris četrkārt triumfējis Spānijā pasaules koru festivālā. Kur nu vēl Andra Nelsona, Gido Krēmera starptautiskie panākumi - tie jau, atvainojos, kļuvuši par rutīnu (joks). Vai nav dīvaina mistika: ārzemēs mūsu pulko latviešu talantus krīze neskar, kamēr dzimtenē - pati kultūra ir dziļā krīzē.