Acis grib runāt
Kad tiekamies otro reizi, Ināra atnāk pēc nakts maiņas sagurusi. «Varētu jau pirmspensionēties, bet tad mana dzīve būs veikals, ēst gatavošana, šrubēšana. Ar to man nepietiek,» viņa spriež. «Kad esmu sagurusi, vēroju tautu - ieraugu acis, kuras grib parunāt, un garāmejot pasaku kādu frāzi. Tas nāk ārā automātiski. Paliek gaišāk gan man, gan braucējam.» Ināra pārliecināta, ka darbs ar cilvēkiem atbilst kultūras darbinieka profesijai. Viņa kultūras darbinieka profesijā nostrādājusi 25 gadus, beigusi Ļeņingradas arodbiedrības skolu. Metusies kultūras darbu organizēšanā, vēlāk kādu laiku krievu skolā mācījusi latviešu valodu, tad aizbraukusi uz Vāciju. Sieviete domājusi, ka skolā viņai vienmēr būs vieta, kur atgriezties, bet - «kad atbraucu, bija izdots likums, ka skolā bez augstākās izglītības nevar», viņa atminas.
«Mani pārņēma panika - palikšu bez darba. Tāpēc iegāju tuvākajā depo un pieteicos par tramvaja konduktori. Bija bail no visa - no naktīm, tramvaja, bet palūdzu Dieviņu un strādāju,» viņa stāsta. Vairākus gadus vēlāk Ināra nonāca darbā uz vilcieniem - esot pavisam labi, neesot tā, ka uz darbu negribas iet.
Nevainīga Dieva priekšā
Lai arī Inārai darba nav trūcis - bieži vien darba telpas pametusi pēdējā, tomēr dzīvē ir kāds tukšums. «Visu mūžu esmu vientuļa. Jaunībā apprecējos, bet neveiksmīgi. Arī bērnu man nav, bet Dieva priekšā neesmu vainīga, liktenis nebija lēmis,» viņa stāsta. Viņas acuraugs ir «pie gultas piesieta saulaina mammīte, kas nerūc par dzīvi, tēvs, kuru pie ārstiem nevar aizmānīt, un draugs, kas Salaspilī nevar atrast darbu,» viņa stāsta. «Īsta bēdu ieleja,» par viņas dzīvi teic brāļa sieva, tomēr Inārai tā nešķiet. Viņa daudz vairāk domā par ticību. Pēdējos gados gadījušies konflikti ar papiņu. Pārbijusies par savu neiecietību, gājusi uz baznīcu grēkus sūdzēt, sakramentu pieņemt. Vēlāk viss nokārtojies. «Reti tur aizeju, bet, kad esmu baznīcā, vienmēr saklausu atbildes uz saviem jautājumiem,» viņa stāsta.
Dvēseles pirts
Ināras draugi dzīvo Vangažu apkaimē. «No turienes atgriežos kā no dvēseles pirts. Gluži kā kinofilmā Likteņdzirnas - slimība izdziedāta; ar draugiem kārtīgi izdziedos, tad nākamajā dienā ir iekšā tīrība.» Lai gan Inārai līdz absolūtajai dzirdei ir tālu, tomēr Vācijā viņu saukuši par latviešu lakstīgalu, jo viņa dziedājusi ne pēc notīm, bet no sirds pārpilnības. Savu 60 gadu jubileju, kas teju teju pienāks, sieviete svinēs Vangažos, «lai citiem mājās nav pārāk liels kārdinājums iedzert», viņa piebilst. Ināra stāsta, ka ar 60 dzīve tikai sākas, un bez darba viņa negrib palikt. Cilvēki vilcienā piepildot viņas dzīvi. «Ja būtu to agrāk zinājusi, sen būtu gājusi uz vilcieniem strādāt,» viņa spriež. Protams, esot arī konfliktsituācijas, bet ar tām varot tikt galā, vajagot tik cilvēku pazīšanas gudrību, un tās viņai netrūkstot. Vispatīkamākie ceļa braucēji esot ārzemnieki. «Līdzko viņi iekāpj, meklē paši konduktoru, lai nozīmogo biļeti. Savukārt mūsējie gaida, kad konduktors biļeti uzprasīs personīgi,» viņa stāsta par darba niansēm. Arī Ināras vecīši lepojoties, ka meita strādā uz dzelzceļa, jo paši ilgāku laiku tur strādājuši. Mamma uz tālajiem reisiem nobraukusi 25 gadus, tēvs ilgi strādājis par palīgvadītāju. Ināra spriež: ja nu visi striķi trūks un darbs būs jāpamet, ies strādāt par auklīti. Lai gan viņai no bērniem mazliet bail, jo, strādājusi par auklīti bērnunamā un šajā darbā esot pieredzējusi. «Pazust nepazudīšu, man ir ģimene. Un ģimene ir tā, kas glābj cilvēku,» viņa nosaka.