Kampaņas publikācijās gan nav atrodams detalizētāks izklāsts, kādā veidā un ar kādām metodēm tika iegūta šāda statistika.
Piesaistot uzmanību ar šo kliedzošo faktu, teju visas publikācijas nākamajā teikumā jau pāriet uz vietējās aptaujas rezultātiem, kas parāda, ka 36% Latvijas vecāku ar saviem bērniem nav pārrunājuši, kā izvairīties no seksuāliem pāridarījumiem. Vēlāk seko informācija par bezmaksas apmācībām vecākiem, lai mācītu bērniem izvairīties no seksuāliem pāridarījumiem. Nelielā telefonsarunā centra Dardedze pārstāve uzsver, ka seksuālā vardarbība nav tikai tiešs seksuāls kontakts, par tādu var uzskatīt arī momentus, kad pieaugušais gūst baudu no tā, ka bērns redz viņa atkailinātos dzimumorgānus. Proti, pirtī kopā drīkst iet kaili. Seksuālā vardarbība sāksies brīdī, ja pieaugušais gūs seksuālu baudu no tā, ka bērns redz viņu kailu. Tiesa, nav gan īsti skaidrs, kā šādus momentus iespējams iekļaut statistikā, kurš un kurā brīdī būs tas, kas atzīsies.
Pētījums apliecina, ka teju 85% gadījumu bērns dzimumnoziedznieku pazīst. Latvijā 2011. gadā ir veikts pētījums par Latvijas jauniešu bērnībā gūto nelabvēlīgo pieredzi, un tas atklāj, ka 10,3% bērnu piedzīvojuši seksuālo vardarbību. Pētījuma autori gan uzsver, ka problēmas apmēri varētu būt lielāki, jo daudzi savu problēmu noklusē vai arī izstāsta pēc daudziem gadiem.
Uz jautājumu, vai šie statistikas dati gadījumā nav apzināti radīti tik kliedzoši, lai pievērstu uzmanību konkrētai kampaņai, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa atbild noraidoši: «Seksuālās darbības var būt ļoti dažādas, un ir jāsaprot, ka šī parādība ir daudz izplatītāka, nekā cilvēki ir pieraduši domāt. Par pārdzīvotu fizisku vardarbību, piemēram, par pērienu vai sišanu, bērni stāsta daudz biežāk un biežāk arī meklē palīdzību. Tajā pašā laikā par seksuālu vardarbību viņi parasti kaunas vai baidās runāt. Tieši tāpēc pētījuma dati vairāk balstās uz to, ko saka pieauguši cilvēki par pārdzīvojumiem savā bērnībā. Bērnus četru piecu gadu vecumā jau nevar aptaujāt. Piemēram, daļa cilvēku tikai, kad pieaug, saprot, ka bijuši seksuāli izmantoti, jo tajā brīdī viņi konkrētās darbības nav īsti apzinājušies.» L. Rieksta-Riekstiņa uzsver, ka sabiedrībā ir daudz problēmu, par kurām skaļi netiek runāts. Inspekcija vairākus gadus rīkojusi akciju Vardarbība nav mazs noslēpums. Runā par to, tajā atsevišķi izcelta arī seksuālā vardarbība. «Arī mēs saskārāmies, ka cilvēkiem par to ir ļoti grūti runāt. Pēdējā mēneša laikā inspekcija ir saņēmusi vairākus zvanus no bērniem, kuri ir bijuši iesaistīti šāda veida darbībās. Mēs apzināmies - jo vairāk par to runāsim, jo bērni kļūs drošāki un stāstīs,» skaidro L. Rieksta-Riekstiņa.
Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā atrodami arī vairāku citu pētījumu rezultāti. Piemēram, Pasaules Veselības organizācija aprēķinājusi, ka pasaulē vairāk nekā 150 miljoni meiteņu un 73 miljoni zēnu vecumā līdz 18 gadiem ir pieredzējuši piespiedu dzimumsakarus vai citas formas fiziska kontakta seksuālo vardarbību. Arī šī organizācija uzsver, ka patiesais gadījumu skaits noteikti ir krietni lielāks.
Kāds ASV veikts pētījums savukārt norāda, ka visbiežāk seksuālie uzbrukumi tiek veikti pret 12-17 gadu veciem bērniem, bet vislielākā varbūtība kļūt par seksuālās varmākas upuriem ir četrgadīgiem bērniem. Lielākoties tie ir viņu ģimenes locekļi.