Dažam vēl atmiņā ir palicis plašais sašutums par Ungārijas valdības 2010. gadā izveidoto mediju uzraudzības institūciju, taču šķiet, ka ne visos vārda brīvības ietekmēšanas akts ir izraisījis nosodījumu. Eiropas Savienība ungāriem nav palikusi atbildi parādā, un tās formulēšanu vada pati Vaira Vīķe-Freiberga.
Nepamatoti maz uzmanības ir pievērsts šim ziņojumam, kuru pēc ES pasūtījuma sagatavojusi Mediju brīvības un plurālisma augstākā līmeņa grupa ar bijušo Valsts prezidenti priekšsēdētājas amatā. Rekomendāciju pievilcīgais mērķis ir iekļauts jau pašā grupas nosaukumā - atbalstīt mediju brīvību un viedokļu daudzveidību. Kā viens no risinājumiem ziņojumā tiek ieteikta ES mediju novērošanas centra izveide, kas vēlamā gadījumā ietilptu kādā akadēmiskā struktūrā un tiktu līdzfinansēts no ES līdzekļiem. Papildus tam katrā dalībvalstī varētu radīt atsevišķu mediju padomi, kuras uzdevums būtu aizstāvēt eiropeiskās vērtības, un šīs struktūras varētu uzraudzīt Eiropas Komisija. Lai atbalstītu daudzveidību, tiek piedāvāts ar ES līdzekļiem atbalstīt komerciāli neizdevīgus, bet viedokļu dažādībai svarīgus medijus.
Izvirzītie mērķi ir skaisti, taču piedāvātie risinājumi slēpj sevī pietiekami nopietnus riskus. Centralizētas mediju cenzūras infrastruktūras radīšana, kā arī kontrolieru un atsevišķu mediju atkarība no ES finansiālā atbalsta varētu būt tikai daži no tiem. Tāpēc, pat neiedziļinoties tehniskajās detaļās, ir jājautā - vai tiešām šāda institūcija ES vārda brīvībai nāks par labu?
Arī pašiem ziņojuma sastādītājiem rekomendāciju divdomība ir pietiekami skaidra, par to jau vien liecina uzkrītoši bieži izmantotais jēdziens - neatkarīgs. Doma par neatkarīgu mediju pieskatīšanas institūciju silda sirdi, taču, pievēršoties praktiskajai kontrolieru uzraudzībai un finansēšanai, vārds «neatkarīgs» zaudē savu spēku. Ziņotāju labā griba un arī piesardzība ir redzama brīžos, kad uzraudzībai tiek piesaukta akadēmiskā vide un tikai daļējs atbalsts no ES budžeta. No otras puses, ir zināms, ka ES savus darbiniekus parasti mēdz nodrošināt ar visai konkurētspējīgu atalgojumu, kas ar laiku jebkuram ierēdnim vai iestādei var izvērsties par īsu pavadiņu.
Viedokļu daudzveidība un sabiedriskās debates šajā jautājumā būtu ļoti nepieciešamas, bet tā vien šķiet, ka process norisināsies ierastajā ES kārtībā, kuru visai precīzi vārdos ir ietērpis Žans Klods Junkers: «Mēs kaut ko nolemjam, tad izliekam to publiskajā telpā un mazliet pagaidām, vai kaut kas notiek. Ja turpinājumā nerodas pārlieku liela ažiotāža un pretestība, jo vairums nemaz nesaprot, kas īsti tika nolemts, tad iesāktais vienkārši jāturpina tālāk soli pa solim, kamēr atpakaļceļa vairs nav.» Tā bailīgos ES ierēdņus, kā tikt galā ar skeptiskajiem eiropavalstniekiem, tālajā 1999. gadā pamācījis nu jau bijušais Eirogrupas priekšsēdētājs.
Par ES ekspertu ieteikumu niansēm var debatēt plaši, taču galvenais jautājums ir un paliek tāds - vai mums tiešām ir nepieciešams mediju un informācijas telpas monitorings no ES puses?