Valdis Tēraudkalns. Nebūtu pareizi teikt, ka pirms apvērsuma Latvijas pilsoņi bija neieinteresēti demokrātijā - lielais balsotāju skaits Saeimas vēlēšanās par to neliecina. Ulmaņa apvērsumu sekmēja virkne faktoru: gan starptautiskais konteksts - autoritāri un totalitāri režīmi tolaik valdīja daudzās valstīs -, gan politiskie iemesli - vairākums starpkaru Latvijas politiķu bija bez pieredzes. Daži bija savu politisko karjeru sākuši veidot jau cariskās Krievijas laikā, taču šī pieredze nesniedza un nevarēja sniegt demokrātijas tradīciju apguvi. Pirmais minētais faktors mūsdienās vairs nav spēkā, jo mēs kā Eiropas Savienības dalībvalsts dzīvojam citā politiskā klimatā, kurā vairāk nekā agrāk jārespektē starptautiskās saistības cilvēktiesību un citās jomās. Tas gan neizslēdz tādus pavērsienus, kādus piedzīvo mūsdienu Ungārija, kur pie varas nākusi partija izmanto vairākumu parlamentā, lai ierobežotu preses un reliģijas brīvību un padarītu tiesu varu atkarīgu no politiķiem. Kas attiecas uz otro faktoru, tad tas nu gan ir spēkā, jo pietiek tikai pavērot mūsdienu Latvijas politisko kultūru, lai saprastu, ka mēs esam vēl tālu aiz muguras «vecajām» demokrātijām. Tikpat populārs kā trīsdesmitajos gados ir arī priekšstats par valsti kā mītisku būtni un nevis primāri kā pakalpojumu sniedzēju.
Deniss Hanovs. Nav tāda parlamentārisma gēna. Drīzāk jārunā par to, kas ir valsts un kas ir sabiedrība. Stabilā demokrātijā sabiedrība neveido distanci starp sevi un kādu abstraktu valsti, jo zina, ka valsts neatrodas kaut kur virs mūsu galvām. Jāsecina, ka Latvijas sabiedrība nav vēl nobriedusi demokrātijai, jo mēs raudam prieka asaras un nesam ziedus pie prezidenta pils, uzzinot, ka prezidents, sekojot šauri politiskiem mērķiem, ir atlaidis Saeimu, lai gan pirms tam mēnešiem izlikās nedzirdam sabiedrības saucienus pēc atbalsta. Ulmanis nebūtu vajadzīgs sabiedrībai, kura spēj apzināties savas kļūdas un nerīkot raganu medības.
«Visur, kur vien viņš parādās, noskaidrojas rūpju nomāktie vaibsti un atplaukst jauna ticība uz nākotni. Kā neizsīkstošs spēka avots, kā ticības apliecinājums Latvijas gaišākai nākotnei ikkatram ir prezidenta klātbūtne.» Virkni no līdz bezgaumībai lišķīgajiem Ulmaņa slavinājumiem pauduši inteliģences pārstāvji un vispār ļaudis, kuriem taču it kā piestāvētu zināma gaume un veselais saprāts. Kāds ir skaidrojums šādai it kā gudru cilvēku rīcībai?
V. T. Visos laikos vieglāk ir būt konformistam. Tie paši inteliģences pārstāvji, kuri slavināja Ulmani (piem., Vilis Lācis), vēlāk čakli kalpoja padomju režīmam. Dažiem atbalsts autoritārismam bija pārliecības jautājums, jo Ulmaņa režīms atbilda viņu sludinātajai ksenofobiskajai nacionālisma versijai. Inteliģences konformismu redzam arī mūsdienu Latvijā - pozitīvisma kampaņas televīzijā par labu Tautas partijai, kurās piedalījās sabiedrībā pazīstami cilvēki, kārtējo reizi atgādina mums, ka ir naivi domāt, ka inteliģence stāv pāri politikai un no saviem ideju augstumiem sniedz padomus tautai, kā dzīvot. Trauslo robežu starp politisku pozīciju un nekritisku politizēšanu ir viegli pārkāpt.
Vai tiešām nebija kaut kādas iekšējas opozīcijas šīm izdarībām, kad, piemēram, Rīgā nomainīja nosaukumus 92 ielām, jo tajos bija vārds «muiža»? Vai kad namsaimniekiem tika noteikts - svētkos svecēm logos jābūt vismaz 2 cm resnām un 23 cm garām? Robežas taču ciet gluži nebija, un Staļina represiju aparāta arī.
V. T. Opozīcija tiešām bija gandrīz nemanāma. Politiskie spēki bija pārāk sadrumstaloti, lai varētu apvienoties. Pēc 15. maija apvērsuma jau arī nebija vairs brīvas informatīvas telpas viedokļu apmaiņai. Nav gan izslēgts, ka Ulmaņa plānotā lielo uzņēmumu nacionalizācija un citas reformas ilgstošākā laika posmā būtu radījušas neapmierinātību viņa sākotnējo piekritēju aprindās.
D. H. Pārnestā nozīmē robežas nebija ciest tikai tūristiem. Intelektuāļi ārpus savas valsts nebija vajadzīgi. Kur gan viņi būtu braukuši - uz Vāciju vai Poliju? Vienlaikus arī jāņem vērā, ka Ulmanis prata iekļaut savus oponentus jaunajā režīmā - daļa ar likvidētajām partijām saistītu intelektuāļu atrada siltas vietas jaunā režīma institūcijās.
Vai ir viedoklis, kāpēc ulmaņlaikiem vispār ir tik pozitīvs tēls mūsdienās? Vēsturnieku vaina? Tāpēc ka tiem sekoja okupācija?
V. T. Ulmanis latviešu sociālajā atmiņā padomju okupācijas gados saistījās ar neatkarīgās Latvijas dibināšanu un bojāeju. Viņa tēls tika romantizēts. Daļēji to sekmēja okupācija, kura Ulmani daudzu acīs padarīja par mocekli. Vēl jāņem vērā, ka Ulmaņa valdīšanas sākums sakrita ar ekonomiskās krīzes beigām, tāpēc viņa valdīšanas laiku uztvēra kā «labos gadus». No sociālās atmiņas tika izstumti neērtie fakti par birokratizācijas pieaugumu, kas agri vai vēlu būtu atstājis negatīvas sekas uz valsts ekonomiku.
D. H. Visi nosauktie faktori mijiedarbojas. Ulmanis sešu savas valdīšanas gadu garumā prata veidot savu uzvārdu par sinonīmu Latvijai, tāpēc viņa aiziešana no politiskās skatuves masu apziņā saplūda ar valsts bojāeju.