Ministru un deputātu vidū gan neviens nav zaudējis darbu, taču tomēr Ministru kabinets (MK) ir strikti nolēmis, Saeima atbalstījusi - nē, no 2009.gada septembra un 2010.gadā šīs skolas ir jāslēdz (protams, šis formulējums neparādās valdības un Saeimas dokumentos, to piedāvāts izdarīt «sliktām» pašvaldībām).
To pierāda fakti un budžeta skaitļi: 2009.gada pēdējiem četriem mēnešiem vajadzīgo Ls 5 400 554 vietā Kultūras ministrija (KM) mūzikas un mākslas skolu pedagogu algām ir sarūpējusi tikai Ls 1 042 356, kas ir 19,3% no nepieciešamā. Nav jābūt īpaši apdāvinātam, lai saprastu, ka pie tāda finansējuma skolas nevar strādāt - tās nav ne adīšanas, ne grozu pīšanas pulciņi, kur būtu iespēja procesu optimizēt bez lieka saviļņojuma. Tās ir akreditētas skolas ar licencētām izglītības programmām un ļoti striktām profesionālām prasībām. Šis finansējuma apjoms vairāk līdzinās skolā strādājošo pedagogu atlaišanas pabalstam.
Savukārt 2010.gadā finansējuma piešķīruma summa mūzikas un mākslas 140 skolām - Ls 00.00. Tas ir loģiski - ja jau 2009.gadā pedagogi būs atlaisti no darba, tad 2010.gadā viņiem darba alga nepienākas.
Kāpēc ir vajadzīgas?
Otra atbilde - jā, ir vajadzīgas. Kāpēc? Pirmkārt, skolas ir Latvijas izglītības sistēmas sastāvdaļa, un valdības un Saeimas rīcības, domājams, motivācija par skolu «neobligātumu» ir visai apšaubāma. Vispārējā vidējā, profesionālā vidējā un augstākā izglītība arī nav obligāta, taču šīs skolas tādu «cirtienu» nav saņēmušas. Kur ir elementāra loģika, solidaritāte, galu galā, ētika?
Otrkārt, skolu likvidācijas gadījumā apmēram 25 000 bērnu, kuri mācās profesionālās ievirzes mūzikas un mākslas skolās, paliek «uz ielas» bez radošās nodarbes, kura sevišķi šodien ir tik svarīga gan viņiem, gan viņu vecākiem, gan mums visiem nākotnē. Latvijas reģionu kultūras (ne)piedāvājuma aspektā tas ir ļoti būtiski; arī skolas kā vietējie mazie kultūras centri pārstās funkcionēt. Jāpiebilst, ka statistika liecina - šie audzēkņi nākotnē nav ne noziedznieki, ne narkomāni, ne bezdarbnieki. Tātad Latvijas valsts ilgtermiņā tikai vinnē (arī finansiāli), ja šādas skolas pastāv.
Treškārt, šī izglītība ir mūzikas profesionālās izglītības pamats. Mūzikas skolas - mūzikas vidusskolas - mūzikas augstskolas - tā ir sistēma, par ko mūs apskauž ne viena vien valsts. Mūziķa profesija Latvijā ir vienīgā, kura ir jāapgūst šajā sistēmā 14-16 gadus. Aizverot skolas, drīzumā būs jāver ciet mūzikas vidusskolas un arī Mūzikas akadēmija. Ļoti šaubos, ka Gidons Krēmers, Mariss Jansons, Pēteris Vasks, Elīna Garanča, Baiba Skride, Vestards Šimkus un daudzi citi pasaules slavu ieguvuši Latvijas mūziķi būtu kļuvuši izcili bez šī sistēmiskuma.
Ceturtkārt, kas ir Latvija bez kultūras - folkloras, dainām, tautas dziesmām, koriem, Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem? Varbūt tā tiešām ir zeme, kurā dzied un tādējādi tā ir saglabājusi pati sevi un savu identitāti? Un, ja tā, tad šo «druvu» vajag kopt un sargāt, nevis pēkšņi «griezt» nost? No finanšu un biznesa viedokļa mūzika (mūzikas izglītība, mūziķi, mūzikas kolektīvi, mūzikas ieraksti, mūzikas izdevniecības un veikali) Latvijā var būt ne tikai kvalitatīva «iekšējā patēriņa» prece, bet arī eksportprece. Mūzikas nozare kā konkurētspējīga pelnoša industrija var tikt iekļauta mūsu valsts prioritārajās nozarēs, kuras valdība un Saeima tā arī nav spējīga definēt. Un šajā industrijā mūzikas skolas ir neatņemama bāzes sastāvdaļa.
Naudu var atrast
Ja mēs paliekam pie pirmā viedokļa, tas viss ir kārtībā, gandrīz viss jau ir paveikts. Atliek vien pāris tehnisku nianšu - skolotāju atlaišanas pabalstu izmaksa (cerams, piešķirtās naudas pietiks), ēku iekonservēšana, uzturēšana vai pielāgošana citām vajadzībām (nekas, gan jau pašvaldības to naudiņu atradīs), mūzikas instrumentu pārdošana «par kapeikām» vai uzdāvināšana (jo instrumenti pārsvarā ir novecojuši un arī cilvēkiem nebūs ne naudas, ne stimula tos pirkt).
Ja mēs paliekam pie otrā viedokļa, tad pēc mūsu aprēķiniem 2009.gadam pie trīs (nevis četru) algu izmaksām oktobrī, novembrī un decembrī (decembra algas jāplāno 2010.gada budžetā), kā arī varbūtējās pedagoģiskās slodzes Ls 255 apmērā, Ls 5 400 554 vietā mums ir nepieciešami nepilni trīs miljoni latu (Ls 2 952 753). Trešdaļa - miljons (Ls 1 042 356) mums jau ir, pietrūkst tikai nepilni divi miljoni (Ls 1 910 397) latu. Šie 1,9 miljoni Latvijas 4,6 miljardu budžeta kontekstā izskatās pavisam niecīgi.
Savukārt 2010.gada budžetā ir jāatrod atbilstoši nevis 16,2 miljoni (ņemot par pamatu pedagogu vecās algas), bet tikai 11,8 miljoni (ar jauno neoficiālo slodzi Ls 255 apmērā). Un, atkal, ņemot vērā mūsu valsts dāsnumu (miljards Parex bankai, 0,5 miljardi Dienvidu tilta būvniecībai, ceturtdaļmiljards Rīgas-Ventspils maģistrālei), 11,8 miljonus izglītībai var atrast. Ja politiski grib. Galu galā, 11,2 miljoni ir jaunās Rīgas-Ventspils šosejas maģistrāles tikai viena kilometra izmaksas. Ziedojiet to izglītībai; gan jau bez pārējiem 0,6 miljoniem skolas iztiks, radoši «optimizējot» savu darbu.
Protams, raksts ir par problēmas būtību, nevis sekundārām lietām. Kad mēs atrisināsim finanšu jautājumu, tad ķersimies pie «ēkas iekšējiem remontdarbiem» - skolu darba kvalitātes izvērtēšanas un uzlabošanas, pedagoģisko kadru samilzušās peroblēmas risināšanas, izglītības programmu un mācību priekšmetu revīzijas, administratīviem risinājumiem visplašākajā kontekstā utt. Un tas ir jau cits garš stāsts - tajā skaitā stāsts arī par strukturālajām reformām mūzikas izglītības organizēšanā.