Augstākās izglītības sistēmas sagatavoto speciālistu neatbilstība darba tirgus vajadzībām Latvijā ir labi zināma tēma. Ekonomikas ministrijas prognozes ir pavisam drūmas: saglabājoties pašreizējai sagatavošanas struktūrai, 2020. gadā «pārprodukcija» humanitārajās zinātnēs un mākslā būs 3500, sociālajās zinātnēs, komerczinībās un tiesībās - 24 100 jauno cilvēku. Tomēr liekas, ka tā nav tikai Latvijas problēma, kas sakņojas specifiski lokālos iemeslos.
Starptautiskā konsultāciju kompānija McKinsey nesen veica aptauju dažādās pasaules valstīs (ASV, Brazīlija, Turcija, Vācija utt.), cenšoties saprast, kāpēc tik augsts visā pasaulē ir bezdarbs (25-50%) gados jaunu cilvēku (15-25)vecuma grupā. Aptauja, kurā piedalījās gan darba devēji, gan paši jaunie cilvēki, gan izglītības pakalpojuma sniedzēji, rada sajūtu, ka tās ir dažādas pasaules, kas runā atšķirīgās valodās. Piemēram, 70% darba devēju vaino izglītības sistēmu konkrētajā valstī kvalificētu kadru trūkumā; savukārt tieši tikpat (70%) izglītības devēju ir pārliecināti, ka gatavo jaunos cilvēkus atbilstoši darba tirgus vajadzībām. Darba devēji apgalvo, ka tikai pusei no jaunajiem cilvēkiem, kurus viņi ņem darbā, ir vajadzīgās prasmes; savukārt divas trešdaļas jauniešu ir pārliecināti, ka viņiem šādas prasmes ir gan... Izklausās diezgan absurdi: jūs gribat nopirkt gultu, savukārt pārdevējs par visām varītēm cenšas jums pārdot skapi, norādot, ka, pirmkārt, jūs pats nezināt, kas jums vajadzīgs, otrkārt, arī skapī var mēģināt gulēt... Rezultātā 45% no McKinsey aptaujātajiem 4500 jauniešiem atzīst, ka strādā darbā, kas nav saistīts ar iegūto izglītību. Kas notiek?! Jo atgādināšu: runa ir par dažādām valstīm, to skaitā tādām (ASV, Lielbritānija), kuru izglītības sistēma it kā tiek uzskatīta par adekvātu.
Protams, var teikt, ka izglītības sistēmu «dzīves cikls» objektīvi ir lēnāks par izmaiņām biznesā, kur, piemēram, dažu gadu laikā izrādās lieki desmitiem tūkstošu cilvēku, kuri plānoja savu dzīvi saistīt ar investīciju baņķiera arodu. Tomēr šāda atziņa ir vājš mierinājums, un, šķiet, mūsdienu izglītības sistēmai kopumā piemīt bīstams elastības trūkums. Jaunais cilvēks uzņemas pamatīgas finansiālas saistības, velta vairākus gadus zinību apguvei un acīmredzot pieņem, ka šis ieguldījums dod viņam tiesības cerēt uz zināmu ienākumu līmeni utt. Iespējams, attiecīgi risinājums būtu, ja zināšanu ieguves process kļūtu īsāks un lētāks, tikai problēma ir tā, ka sistēma tam nav gatava. Iemesls - izglītības sistēma iekšēji nevēlas pieņemt, ka mūsdienās tā vairumā gadījumu ir bizness, nevis no reālās dzīves atsvešināts ziloņkaula tornis. Rau, biznesā neviens nebrīnās par situāciju, kad kādas preces/pakalpojuma ražotājs aizsapņojas un pēc kāda laika konstatē, ka piedāvājums vairs neatbilst tirgus prasībām. Bet - tas, kas tiek uzskatīts par pašsaprotamu tur, izglītības gadījumā tiek vērtēts kā teju vai zaimošana, nozares īpašā stāvokļa neizpratne, atbaidošs prakticisms utt. Ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ atsakās lietot interneta banku, viņš saprot, ka uzņemas papildu neērtības. Cilvēkam arī nevar liegt studēt to, pēc kā nav pieprasījuma - ja viņš apzinās sekas. Nežēlīgi? Jā. Bet kādas ir alternatīvas?