Starptautiskā politika mēdz būt pilna ar pārsteigumiem un negaidītiem pavērsieniem. Noorganizējot Nepievienošanās kustības samitu (NKS) Teherānā, šoreiz trumpi no piedurknes izvilka Irāna. Valsts, kas atrodas politiskā un ekonomiskā izolācijā spēja noorganizēt pasākumu, kurā piedalījās 120 valstu pārstāvji, tajā skaitā 24 prezidenti, astoņi premjerministri un 50 ārlietu ministru. Spītējot ASV un Izraēlas pretestībai, samitu apmeklēja arī ANO ģenerālsekretārs Bans Ki Muns. Dalībvalstis kopumā pārstāv 55% pasaules populācijas, un tā pēc ANO ir otrā lielākā organizācija pasaulē.
Varētu domāt, ka šīs organizācijas pastāvēšanai vairs nav īpaša pamata, jo dibināta tā tika 1961. gadā, lai apvienotu valstis, kas nevēlas pievienoties kādai no aukstā kara pusēm, lai tādā veidā izbēgtu no Austrumu vai Rietumu bloka ietekmes. Pēdējos gadus NKS darbojās kaut kur diplomātijas perifērijā, taču šogad samitam bija pavisam cits vēriens un tas cenšas iegūt nopietna politiskā instrumenta statusu. Šķiet tas ir indikators tam, ka ārpolitikā ir nostiprinājušies jauni bloki, kas pret dažādajām attīstības un trešās pasaules valstu interesēm izturas gluži kā aukstā kara laikā - ar mums vai pret mums!
Minstināšanās, neuzticība vai pārāk liela drosme var izmaksāt dārgi. Par pēdējā laika spilgtāko piemēru kalpo Irāka, kuras autoritārais režīms ik pa laikam atļāvās nesankcionētus izlēcienus, piemēram, uzbrukumu Kuveitai. Kā zinām, no nepakļāvīgā režīma pāri palika tikai slapja vieta. Saūda Arābija toties savu ārpolitikas pozīciju ir diezgan skaidri nodefinējusi, un nevienu īpaši neuztrauc apspiestā opozīcija vai neievērotās sieviešu tiesības valstī. Savukārt pārāk liela drosme, kā rāda Gruzijas piemērs konfliktā ar Krievijas Federāciju, var ātri pārspridzināt patstāvīgas ārpolitikas sapni.
Viens no skaidrākajiem bloku cīņu piemēriem ir redzams Ukrainā, kur oranžā revolūcija un Juščenko bija Rietumu bloka ārpolitikas auglis, pretstatā Janukovičs un jaunais reģionālais valodas likums, ir lielā kaimiņa ietekme. Arī Latvijā šī ideoloģiju cīņa joprojām ir redzama. Ar to nav domātas tieši nacionālās nesaskaņas, bet vairāk ideoloģiju cīņa, kur vienā svaru kausā ir globalizācija un Rietumu vērtības, bet otrā - nostalģija pēc izbijušajām komunisma priekšrocībām. Vai ir daudz tādu, kuri ne vienai, ne otrai pusei nepievienotos?
Pasaulē acīmredzot netrūkst valstu, kuras nevēlas darboties ideoloģisko bloku «gādīgajā» paspārnē, kā rāda Nepievienošanās kustības atdzimšana. Ārpolitika vienmēr bijis sarežģīts process, bet tagad tā arvien vairāk atgādina 90. gadu reketu, kur katrai valstij jāizvēlas savs «jumts». Neitralitātes gadījumā inventārs tiek bojāts tik ilgi, kamēr politiskais «otkats» šķiet vienīgā izeja.