Gailes un Dostojevska tekstus gan vieno visai attāla radniecība, tomēr tas, ka izrādes veidotāji uzskatījuši par vajadzīgu šo pēctecību norādīt, ļauj gan atrast smalkas atsauces, gan prātot, kā pēc pusotra gadsimta transformējies Sapņotāja tēls un romantiskas mīlestības koncepts.
Ironiski, bet trausli jūtīgi
Četras naktis un Ādu vieno ne tikai režisora un dramaturģes sadarbība. Abos iestudējumos vienā no galvenajām («negalveno» nemaz nav) lomām piedalās aktrise Anta Aizupe, abos iesaistīti Jaunā Rīgas teātra aktieri, šoreiz - Edgars Samītis un Iveta Pole, māksliniece Ieva Veita. Pēctecība viegli pamanāma arī izrādes tēmā un estētikā. Gan viens, gan otrs ir satikšanās, mīlestības un šķiršanās stāsts, kura varoņi - jauni cilvēki mūsdienu Rīgā. Tēma ir vispārcilvēciski aktuāla, taču arī riskanta - kā neieslīgt banalitātē un sentimentā? Ja skata teksta līmenī, Gailes priekšrocība ir spēja grodi savienot poētismu, šodienas reālijās balstītu humoru ar sāpēm un arī dusmām par neiespējamību reālajā dzīvē un attiecībās ilgstoši saglabāt ideālus, tuvību, cilvēka spēju būt pašvērtībai. Kopumā tas veido virsslānī ironisku, bet oderē trausli jūtīgu audeklu. Savukārt Jarovoja un aktieru realizētā estētika arī skatuviski meklē balansu starp atsvešinājumu/ironiju un emocionāli aizkustinošu tuvplānu.
Brīnumu nebūs
Četru nakšu telpas iekārtojumu veidojis pats režisors sadarbībā ar Laimdotu Steķi. Melnbaltipelēks lakonisms valda gan scenogrāfijā, gan Ievas Veitas izraudzītajos tērpos. Spēles grīdas kvadrāta sānos atrodas daži rekvizīti, arī trenažieris un Dostojevska kopotu rakstu sējumi, no kuriem kāds nedaudz ilustratīvi (varbūt arī mazliet - ironiski) pavērts. Dibenplānā - vienkāršs, kastes veida sols. Visas izrādes garumā fonā mirguļo neona uzraksts «no miracle here», brīdinot - nesaceries, nekādu brīnumu nebūs.
Lugas varoņi nosaukti ar vispārinājumu: Sapņotājs, Meitene, Sieviete. Tomēr gan dialogos, gan aktieru atveidojumā tie neparādās kā abstrakti tēli - ideju mediatori -, kaut katrs pārstāv savu uzskatu sistēmu un dzīves uztveri, kurā kā galveno pretstatu varētu izvirzīt racionālā (Sieviete) un iracionālā (Sapņotājs un Meitene) pretmetu. Skatoties uz Edgara Samīša varoni, prātā neiešausies, ka tas ir Sapņotājs - filozofisks koncepts. Vienkāršs, asprātīgs puisis ar labu fantāziju, kam viegli intelektuālu niansi piešķir interese par literatūru. Viņa darbs ir tulkot instrukcijas uz etiķetēm, bet kā paša piedzīvotu mīlestības pieredzi viņš stāsta Hansa Kastorpa iemīlēšanos Šošā kundzē no Tomasa Manna Burvju kalna. Šī loma tipiska Samīša nepretenciozā vienkāršā zēna ampluā, tomēr vienlaikus skatuviskā jūtīguma dēļ to var atzīt par vienu no veiksmīgākajām šo lomu sērijā. Antas Aizupes Meitene varētu būt māsa Ievai no Ādas vai arī pati Ieva mazliet citā situācijā. Tas ir likumsakarīgi, ja abos iestudējumos ir tik daudz kopīgu komponentu, kas ļauj tos uztvert pat kā viena stāsta vairākas sērijas.
Āda - konsekventāk realizēta
Izrādē problemātiskāka ir Ivetas Poles atveidotās Sievietes vieta, kas iezīmē arī jauniestudējuma estētiskos trūkumus, salīdzinot ar konsekventāk realizēto Ādu. Ievas un Ādama stāstā sabalansēti veidojās attieksmes starp stāstīšanu par viņiem un būšanu viņiem, starp dzejas ritmizēto formu, kas izrādē izpaudās kā repošana vai «slemošana», un emocionāli piesātināto saturu. Telpa un skatuviskās norises bija nosacītas. Tikām Četrās naktīs abstraktajā telpā aktieri psiholoģiskā spēles manierē mimētiski atklāj dzīves ainiņas. Ar atvērto, bezkulišu spēles telpu īsti nesader arī tas, ka Iveta Pole pēc nospēlētās ievada epizodes to pamet, lai atgrieztos tikai tad, kad to prasa sižetiskās likumības.
Neraugoties uz estētiskām nepilnībām, izrāde tomēr atbruņo ar spēju runāt par jūtām kā kaut ko tīru (bet nekādā gadījumā ne puritāniskā izpratnē). Sapņotāja dzīves uztvere un mīlestība gan dramaturģes rakstītā, gan aktiera iemiesotā rakstura dēļ liekas tik dabiska, ne ideālistiska, ka gribas vaicāt - vai tiešām no dzīves pat to ir par daudz prasīt?