Nedēļa iesākās nepatīkami, atverot krieviski iznākošā laikraksta Čas interviju ar izglītības un zinātnes ministru Robertu Ķīli. Taujāts par zināšanu lomu, Ķīlis pavēsta: «Fragmentāra izglītība ir racionālāka, jo dod iemaņas, kuras uzreiz var izmantot, lai gan neveido pastāvīgus fundamentālus priekšstatus. ... Tas, ka cilvēki aizmirst veselus zināšanu slāņus, ļauj viņiem izdzīvot mūsdienu pasaulē. Šodien pasaule mainās tik strauji, ka jums nav pārliecības par to, ka jums obligāti ir jāzina kādas konkrētas lietas.»
Nezinu, vai šādi priekšstati ir paša ministra pārliecība (tad pavisam bēdīgi) vai viņa kā sociālantropologa diagnoze zināšanu statusam mūsdienu sabiedrībā. Ja pēdējais variants, tad jebkurā gadījumā viņa kā - par zinātnes nozari, starp citu, atbildīgas amatpersonas - pienākums bija norādīt uz šādu priekšstatu kļūdainību un bīstamību.
Jā, tas, ka es zinu, ka zemeslode nav plakana un nebalstās uz trim ziloņiem, neietekmē manas algas lielumu. Un tas, ka zinu, kurā gadā dibināta Latvijas Republika, vēl mazāk. Un ikdienā gluži labi iztieku bez priekšstata, kā veidota molekula. Ja neironizē, tad šī pielietojamības attieksme ir viens no iemesliem, kādēļ cilvēce ir iebraukusi tādās auzās. Piemēram, ja nav kaut aptuvenu zināšanu par to, kā funkcionē ekoloģiskās likumsakarības, tad nav jābrīnās, ka vide ir sapostīta un tiek pieteikti risinājumi, kas izraisa smagus blakusefektus (klasisks piemērs - no graudiem ražota biodegviela, kas stimulē pārtikas cenu kāpumu, attiecīgi intensīvāku lauksaimniecību, attiecīgi augsnes un ūdens resursu noplicināšanu). «Normālam» cilvēkam, protams, nav jābūt dziļām zināšanām par, piemēram, cietvielu fiziku, bet nievīga attieksme pret to rada iemeslu apšaubīt, kam tā vispār vajadzīga. Un rezultātā cilvēces t. s. attīstība reducējas uz kādu jaunu «opciju» mobilajā tālrunī vai komfortablāku tualetes podu. Citiem vārdiem, t. s. fundamentālo zināšanu trūkumam patiesībā ir ļoti taustāmas sekas.
Atsakoties no zināšanām, mēs nododam varu šauras t. s. ekspertu grupas rokās, kas mums var iestāstīt teju vai jebko, jo mēs nemākam novērtēt viņu klāstīto. Respektīvi, zināšanas, pat praktiski uzreiz nepielietojamās, ir svarīgas, lai sabiedrība nesāktu līdzināties dažām antiutopijām, kur lēmumi tiek deleģēti elitei. Vai vēl sliktāk - zināšanu trūkums atbrīvo vietu māņticībai, kurai propagandētāju netrūkst. Rezultāts: bieži pieredzētas psihozes par kārtējo pasaules galu, kārtējo brīnumlīdzekli utt. Jā, bet par jebkuru jautājumu varot atrast atbildi internetā - tā nav «jātur galvā». Ja nav zināšanu pamata, priekšstata par kopējo «bildi», tad šī meklētājsistēmas izsniegtā «atbilde» bieži neko daudz nedod, jo ietver sevī atsauces uz citām zināšanām, kurām it kā vajadzētu būt.
Skaidrs, ka zinātniskā informācija papildinās tik strauji, ka mūsdienās nevar runāt par nemainīgu zināšanu kopumu, kas noder visas dzīves garumā. Runa ir par to, ka pamatzināšanas veicina interesi šo kopumu papildināt, vēlmi izzināt vispār. Ķīlis kā izglītots cilvēks to nevar nesaprast, tādēļ nav pieņemamas šādas relaksētas improvizācijas, ko var iztulkot kā attaisnojumu tumsonībai.