Jānis Miņins,
Bobslejists
Pirmajā braucienā viss bija kārtībā. Minimāli kaut ko jūt, taču ar laiku viss būs kārtībā - kā nekā te ir labs spēks, kas spiež pie virāžas. Ja es to varu izturēt, tad viss ir kārtībā. Vēderu jutu minimāli pēdējā virāžā, kur ir lielākais spiediens, taču ne traki.
Vairāk domāji par pašsajūtu vai trases izbraukšanu?
Pirmajā braucienā pustrasē pieķēru sevi pie domas, ka laikam domāju vairāk pa vēderu, jo pa trasi lidoju kā ķiļķens [kurzemnieku «klimpa»]. Pēc tam sāku domāt par trasi, un viss bija kārtībā.
Kad zināsi - būsi vai nebūsi braucējs?
Pagaidām nevaru pateikt, ka viss tiešām būs kārtībā. Nākamajā testā jāsāk lēnām skriet. Tas ir viens no noteicošajiem faktoriem, jo braucot man sāpes nav tik lielas, lai mirtu nost. Redzēs, kā būs tālāk.
Varbūt esi parakstījis papīrus, ka pats atbildi par savu drošību?
Ja vajadzētu, parakstītu, taču pagaidām neviens neko tādu nav devis.
Ko ārsti teica, pavadot no olimpiskā ciemata?
Neko īpašu.
Stūmēji ir gatavi sēsties aiz tevis bobā?
Tam viņi vienmēr ir gatavi. Viņi tikai prasīja, vai pēc anastēzijas nepalikšu lēnāks prāta un reakcijas ziņā. Pagaidām likās, ka braucam lēni, tā ka viss ir kārtībā.
Cik prātīgi pēc operācijas darīt to, ko tu dari?
Man prasīt, vai kaut kas ir prātīgi, diezin vai būtu prāta darbs. Mēs, bobslejisti, laikam esam tāda traka tauta. Šāds jautājums tātad atkrīt (smaida).
Trasē kaut ko atceries no pagājušā gada startiem?
Noteikti. Pirmajā braucienā bija O.K., otrajā sāku kombinēt, kaut ko mainīt un bišķi uztaisīju pigorus, taču paspēju noreaģēt. Tas tā.
Cik treniņu tev būs?
Desmit.
Pietiks?
Domāju, ka jā.
Runā, ka braukšana ar divnieku un četrinieki šajā trasē krasi atšķiras?
Tā, kā es nobraucu pirmo treniņbraucienu, ar četrinieku būtu izbraucis līdz galam, tā, kā otro - diezin vai. Viss atkarīgs no četrinieka - citādi brauc, stūrē. Varbūt arī būtu izbraucis. Skatoties divnieku sacensības no malas, likās, ka varbūt septiņas ekipāžas tiktu lejā. Ja vēl pieliksim sekundi klāt pie ātruma, tad var būt visādi. Kad braukšu ar četrinieku, varēs pateikt precīzāk.
Kad uzzināsim, ka Miņins noteikti startēs?
Nezinu. Ja varēšu skriet, noteikti skriešu. Ja ne, noteikti negribu atņemt saviem puišiem iespēju startēt. Tad lai brauc ar Edgaru [Maskalānu], jo viņi ir trenējušies un pelnījuši startēt. Negribu, ka puiši manis dēļ cieš. Ja nevarēšu startēt uz pilnu banku, kaut vai ar Edgara čaļiem braukšu. Mēģināsim aizķert kādu vietiņu. Varētu būt, ka par to izlemsim ceturtdien. Gribas sevi pataupīt skriešanas ziņā, jo braukt jau varēs - sēdi un brauc. Bet skriešana ir kaut kas cits - muskuļi ir citādi, vēderam darbība ir savādāka. Tas, lai vēl divas dienas paārstētu. Pēc tam jau, cik vajadzēs, sāpes pacietīšu.
Tā būs izšķiršanās, vai ņemsi labāko tehniku, stūmējus...?
Jā. Tur vairāk trenerim jāprasa. Nezinu, vai starts šajā trasē būs izšķirošs. Drīzāk svarīgi ir labi nobraukt.
Citi saka, ka ir zināma bijība no trases. Kā tev?
Man mandrāžas nebija. Vairāk uztrauc vēders, nevis trase, tāpēc es varbūt tā viegli piegāju visam tam pasākumam. Kad braukšu ar četrinieku, koncentrēšos vēl vairāk. Ja ar braukšanu nebūs kārtībā, nebūsim vienīgie, jo te visiem ies jautri.
Kāda ir konkurentu reakcija?
Nezinu. Neesmu to dzirdējis. Īpaši arī neklausos. Kāda var būt reakcija? Viens saka, ka esmu traks, otrs - visu cieņu. Katrs runā savu. Cenšos neklausīties, sevišķi līdzjūtības - saka, žēl, žēl, bet varbūt viņš priecājas. Bet man vienalga, tas man netraucē.