«Man šausmīgi nepatīk vārds «karjera», «starptautiskā karjera». Es teikšu - drīzāk tās ir radošās iepazīšanās. Man ir ārkārtīgi liels prieks par to, ka man to bija iespēja sākt ar saviem cilvēkiem, ar Bambergas simfonisko orķestri, kur tagad jūtos kā mājās un ar kuru drīz muzicēsim Edinburgas festivālā. Un ar Kremerata Baltica, jo ar šiem mūziķiem biju jau ticies agrāk, kora Kamēr sastāvā un gan sadzīviski, gan radoši mēs esam ļoti labi vienmēr sapratušies. Man ir ārkārtīgi liels prieks, ka šis cikls sākas no jauna, jauns aplis atkal festivālos Siguldā un Lokenhauzā. Un es ceru, ka nākamgad atkal varēšu teikt to pašu. Sadarbība ar orķestri ir abpusēja mīlestība un savstarpēja cieņa. Sākot strādāt, ir jāsaprot, ka orķestris šobrīd ir tava ģimene. Tev tas jāmīl kā savi bērni, kā sava māte un tēvs. Protams ar Kremerata Baltica man ir siltākas attiecības. Bet tas nepārkāpj robežas radošā darbā.
Kā tiki pie Zalcburgas festivāla balvas?
Tas sākās pagājušā gada beigās, kad Askonas Holt menedžere Rona Īstvuda man piezvanīja un lūdza sagatavot un aizsūtīt uz divām adresēm pāris savu DVD ierakstu. Decembra vidū asistente jau ziņoja, ka varu pretendēt uz iespēju debitēt Zalcburgas festivālā (viens no prestižākajiem mūzikas un teātra festivāliem Eiropā - I. L.). Nenojauzdams, ka tas ir konkurss, aizpildīju veselu kaudzi papīru, priecādamies, ka tobrīd biju Heidelbergā un man bija pietiekami daudz laika. Aprīlī, kad man ziņoja, ka esmu triju izvirzīto kandidātu vidū, beidzot sāku interesēties, kas tas īsti ir. Kas ir Nestlￃﾩ, es zināju. Bet kas tā par balvu? Tad atskārtu, ka tas ir atkal kārtējais konkurss, kas turklāt notiek Lisabonā!
Bet tu jau teici, ka ar konkursiem pietiek!
Tā arī ir - man konkursu gana. Grūtākais jau nebija sagatavot programmu: izvēles darbu Brāmsa Traģisko uvertīru un obligāto Šēnberga orķestra skaņdarbu. Grūtākais, ar ko cīnījos, bija tas, ka esmu atradis no konkursu ritma. Es vairs neskrienu sprintu. Konkurss - tas ir sprints. Tev ir īsā distance, kura jānoskrien ar maksimālo rezultātu. Protams, to var izdarīt, taču man ar to ir cīņa. Nu kā tas būs, ka atkal iešu, man būs 80 minūšu, divi skaņdarbi, un viss notiek vienā dienā. Grūtākais bija sevis savākšana.
Līgo rītā kāpu lidmašīnā un lidoju uz Lisabonu. Teikšu godīgi: visu pirmo dienu nogulēju, jo tad, ja priekšā ir atbildīgs pasākums, gulēšana naktī ir neiespējama, jo zobrati galvā strādā visu laiku. Nobumbulēju un nākamajā dienā gāju uz konkursu. Tas nebija normāls konkurss. Tas bija slēgts pasākums, kurā nevarēja tikt pat tie orķestranti, kuri konkrētajā brīdī nespēlē. Zālē atradās tikai astoņi žūrijas locekļi. Vērtēja gan mēģinājumu, gan «koncerta situāciju». Svarīgākais bija savākties, nereaģēt uz nebūšanām, lai gan Portugālē, tāpat kā Spānijā, ļoti reti viss notiek tā, kā iecerēts. Ja esi iecerējis pusvienos atstāt viesnīcu, tad tev piezvana, ka bez piecpadsmit divos būs pakaļ mašīna. Tu noej lejā, bet tās nav un nav. Es nervozēju. Ar 80 mēģinājuma minūtēm bija par maz, turklāt nebija ieradies basklarnetists, kam jāspēlē solo. Ļoti daudz ko neizdarīju, jo vienkārši nepietika laika. Paldies dievam, uz vakaru visi bija savās vietās.
Grūti, jo māksliniekam taču vajag publiku?
Jānis Erenštreits man vienmēr zēnu korī ir mācījis - ja zālē būs kaut vai viena tantiņa, mēs dziedāsim. Nav būtiski, cik zālē ir klausītāju. Bet, ja no trim tūkstošiem klausītāju kaut vai viens nav ar tevi, tu to vien dari, kā cīnies un centies viņu pārliecināt. To jūt, vienalga, vai stāvi pret zāli ar seju vai ar muguru. Reizēm mugura ir daudz jūtīgāka nekā seja.
Mēģinājums nebija slikts, taču aizgāju diezgan neapmierināts ar sevi. Bet man ir baigais spīts iekšā. Var sēdēt visaugstākā žūrija, bet māksliniekam vislielākais tiesnesis ir viņš pats, un nekādas atzīmes un citu cilvēku teiktais nespēj mierināt. Kad spīts norima, sākās baigais nespēks. Sapratu, ka vienīgais glābiņš ir nevis iet uz skatuvi un kaut ko pierādīt, bet lūgt augstākajam spēkam, atdoties viņam un būt par viņa instrumentu. Tā arī notika. Zināju, ko mēs ar orķestri esam izdarījuši, bet bija jāstrādā uz to, kas notiks tagad: ka aiz šī kreisā pagrieziena nebūs taisna ceļa, bet uzreiz ir pagrieziens pa labi.
Nojauti, ka balva būs tev?
Tā nāca negaidīti, tāpat kā konkursā Bambergā, jo pārliecības man šajās situācijās nekad nav. Tu pats esi sev tiesnesis un pats labi zini - vari vai nevari. Viss bija diezgan ātri. Stundu gaidījām rezultātus, tad knapi paguvām ieiet telpā, un žūrijas priekšsēdētāja ar cirvi pa pieri: balvu mēs dodam Aināram Rubiķim.
Palīdzēja tas, ka ar šo orķestri reiz jau biji ticies īstā koncertā?
Protams, psiholoģiski mierināja apziņa, ka esmu pie Gulbenkjana fonda orķestra jau bijis, pazīstu sejas un zinu, kā tas skan. Bet tas bija sīks mierinājums, jo, pat ejot pie labi pazīstamajiem orķestriem Latvijā, tas katru reizi ir no jauna.
Kas bija tavi konkurenti?
Pat manā konkursa norises plānā bija tikai mans vārds. Jau uz vietas atklāju, ka viens bija venecuēlietis, bet otrs - 25 gadus vecs vācietis no Frankfurtes, pastarītis mūsu bariņā, jo abi ar venecuēlieti esam Jēzus vecumā.
Ir mokoši, ja notiekošo no tevis slēpj?
Mēdz domāt, ka tas ir nepareizi, bet es domāju, ka tas ir pareizi. Jo tas, ka tu neko neredzi un nedzirdi, tev tikai nāk par labu. Tu neiespaidojies no tā, kā citi dara: ā, varbūt man arī tā vajag pamēģināt. Tā tu zaudē pats sevi. Esmu šādai mācībai gājis cauri ar orķestri Liverpūlē, un dzīvē to vairs negribu atkārtot. Kļūdām ir jābūt, lai es saprastu, no kā mācies.
Kā tas notika?
Man bija klasisks repertuārs (Šūmaņa 2. simfonija, Bēthovena 5. klavierkoncerts, Dvoržāks), un es kā sūklis pirms tam biju uzsūcis visādu informāciju un tradīcijas. Bet, aizgājis pie orķestra, pēkšņi sapratu, ka mokos, jo tas neesmu es! Tas maestro dara tā - te neder, jo tev vairs nerodas jautājums: kāpēc? Man tā bija baigā mācība. Paldies dievam, šī mācība bija tikai pusotra mēģinājuma garumā. Vienkārši sapratu: es tā nevaru! Es neesmu pats uz skatuves, es tā nedomāju, tad kāpēc es tā daru?!
Ko tad darīji?
Visu «māju» nojaucu. Orķestris dabūja smagi «pa acīm» un bija šokā, jo pēkšņi viss bija citādi. Pēc divām nedēļām jau biju pie Dīsburgas Filharmoniskā orķestra. Spēlējām Bēthovena 9. simfoniju. Ciets rieksts. Ļoti. Lēmums nāca ļoti lēnām. Pat zvanīju savam skolotājam Andrim Vecumniekam un jautāju, vai es to vispār varu?
Vēl arvien prasi padomu skolotājam?
Nepārtraukti konsultējos. Laiks, ko esam pavadījuši kopā, bija ārkārtīgi piesātināts un jauks. Kad studēju kordiriģentos, simfonisko orķestra diriģēšanu pie viņa mācījos fakultatīvi. Bet, kad sāku to mācīties kā nākotnes specialitāti, jau pirmajā stundā bija: viss, vairs nekādas kordiriģēšanas! Sapratu, ka nemāku diriģēt, un pirmajos trijos kursos pēc specialitātes stundām gāju ņemt dokumentus ārā.
Viņš tevi mocīja!
Bet tas nostrādāja. Trešajā kursā pēc eksāmena viņš pateica: Ainār, tas bija labi. Šie trīs vārdi ir zelta vērtē. Tas nebija terors. Tikai reāli tika norādītas manas kļūdas. Pēc tam skolā savus skolniekus audzināju tāpat. Līdz bakalaura eksāmenam mūsu attiecības bija: pasniedzējs un students. Runājām tikai par lietu. Uz beigšanu uzdāvināju viņam dārgu konjaku, bet pat nepaguvām sadzert. Kad ģērbos, viņš ienāca tik nenormāli pārnervozējies, kādu nekad viņu nebiju redzējis. Pēc koncerteksāmena vedināju iedzert, bet viņš: nē, man palika slikti ar sirdi, braukšu uz mājām. Kopš tā brīža gan varam kā cimds ar roku runāt par vecenēm, par mašīnām, futbolu, hokeju un visu pārējo. Un, protams, par darbu.
Proti mācīties no savām kļūdām?
Cenšos. Dīsburgā pirmajās piecpadsmit minūtēs jutu, ka orķestris velk uz savām slavenajām vācu tradīcijām. Uzsitu pa pulti: nē. Nebūs tā! Dabiski, ka pirmajā brīdī iemantoju negatīvu reakciju. Taču esmu godīgs pret sevi un mūziķiem. Vairs nemānu sevi ne radoši, ne muzikāli. Esmu es. Pēc koncerta visi bija pārsteigti, ka var arī tā. Iespaido ļoti daudzi apstākļi. Pat tas, vai ārā ir sals, spīd saule, līst vai arī pamosties ar sāpošu zobu: to pašu skaņdarbu nodiriģēsi citādi. Un ne vienmēr, ejot uz skatuvi, tu zini, ko tu gribi pateikt. Tas, ko Latviešu mūzikas koncertā Rīgā gribēju pateikt ar Romualda Kalsona skaņdarbu, notika 12 soļos, kamēr gāju līdz diriģenta podestam. Es jutu - kā, taču sajūtas ir sev jānoformulē: ko tu gribi pateikt.
Vārdos to izteikt nevar?
Nevar. Bet tas ir ļoti būtisks jautājums. Gidons Krēmers stāstīja, ka, aizbraucis uz Rietumiem, sastapies ar imitāciju, nevis interpretāciju. Tā ir ļoti liela atšķirība. Arī es sāku to apjaust. Patiešām ir ļoti daudz imitācijas. Nav interpretācijas. Mūzikā, glezniecībā, cilvēku attiecībās, uzvedībā. Tā ir sabiedrības slimība. Cilvēki grib izdzīvot tavu dzīvi.
Pie tā radina televīzija, internets, postmodernā kultūra.
Nav vainas internetā un televīzijā. Problēma ir, ko tā kaste rāda un dod. Man liekas, ka mūsdienās cilvēks ir tik nenormāli verdzināts, ka viņš jau ir atkarīgais. Viņam vairs nav paša dzīves. Tāpēc viņš meklē iespējas dzīvot citu cilvēku dzīvi: scenārija vai grāmatas dzīvi.
Labāk nejautāt, kādiem diriģentiem tu gribētu līdzināties?
Tava kolēģe Igaunijas klasiskajā radio ironizēja līdzīgi: ko tu teiksi par šādu jautājumu? Un tad teicu skaidrā tekstā: tad es jūs nošaušu, ja uzdosiet šādu jautājumu. Līdzināties nozīmē pazaudēt sevi. Ja kādam gribi līdzināties, tu no kaut kā sevī atsakies. Būtiskākais - tu pazaudē sevi, kā personību, kā Dieva radītu būtni savā vietā. Skaidrs, ka esam no Dieva nolikti tur, kur mēs esam, un mums ir uzticēta misija. Man bija ārkārtīgi skumji aiziet uz Spīķeriem, uz Imanta Kalniņa jubilejas autorkoncertu. Jo tur klarneti spēlēja Ints Dālderis. Viņš spēlēja lieliski, bija man tieši pretī, un es domāju: vecīt, lūk, kur ir tava vieta! Tu esi mūziķis! Nevis politiķis, deputāts vai ministrs. Tava vieta ir kalpot mūzikai, skatuvei. Tajā koncertā un rokoperā Ei, jūs tur! visi bija savā vietā. Un ir skumji noskatīties uz Intu, kurš raujas tur, kur viņam nevajadzētu atrasties. Ir cilvēciski pakļauties kārdinājumam.
Šeit Latvijā visi zina, kā notiek pasaulē. Bet pietiek aizbraukt trīssimt kilometru līdz Tallinai, kad nonāc kā citā pasaules malā, kur viss ir sakārtots. Kur cilvēki dara to, kas viņiem jādara, kur politiskā, ekonomiskā un kultūras situācija ir sakārtota. Kur brauc mākslinieki ar lieliem vārdiem. Bet mēs, protams, zinām, kā ir labāk…
Kur pats esi vispamatīgāk kārdināts? Ar pirmo slavu? Vai jūties imūns, pasargāts?
Zini, savā ziņā jā. Taču esmu traks cilvēks. Man paveicies, ka aģentūrā Askonas Holt man ir iemācījuši pateikt «nē». Februārī man bija iespēja strādāt Neapoles operā ar Karmenu. Bija liels kārdinājums: Karmena, Neapole, forši! Bet mana aģente Rona Īstvuda izrakņāja situāciju pilsētā, operā, orķestrī un paziņoja: nē, tev nevajag tur braukt. Iecirtos: braukšu, gribu! Viņa pateica: nē, tu nebrauksi. Tā arī neaizbraucu. Mēs daudz zinām tikai fasādes ārpusi. Kas notiek iekšpusē, reizēm ir pabriesmīgi. Labi, ka Rona to zināja.
Esmu pateicīgs vecaimātei, ka viņa man vienmēr atgādināja: mīļais dēļiņ, tikai nepaliec iedomīgs. Lepnums un iedomība sabojā cilvēku un sabojā attiecības ar cilvēkiem. Arī iedomība liek sevi pazaudēt. Jo tad tu vairs nekalpo skatuvei. Apjausma nākusi: tu nedrīksti pieļaut situāciju, ka skatuve sāk kalpot tev. Tad viss ir cauri.
Ko tu ar to domā?
Vistiešākajā nozīmē. Kad tu sāc izmantot savu stāvokli un reāli apzinies, ka skatuve ir tava māte barotāja. Ar to viss ir norakts. Krēmers mani brīdināja: tev būs ļoti grūts ceļš priekšā - būs jāiziet cauri ugunij, ūdenim un vara taurēm, fanfarām. Es par to varu nesapratu. Māksliniekam jābūt ticīgam cilvēkam, jo tikai tā tu vari būt pasargāts. Jo vara taures ir kārdinātājas.
Askonas Holt mājaslapā blakus tev ir visslavenāko diriģēšanas maestro vārdi: Bārenboims, Gārdiners, Haitinks, Hārdings, Mehta, Retls…
Zini, kā es šajā aģentūrā nonācu? Pēc Bambergas konkursa orķestra direktors Volfgangs Finks, vedot mani iekšā milzīgajā zālē uz afterparty, man teica: Ainār, tur iekšā ir daudz haizivju! Aģentu uzlidojums bija nenormāls. Pērn Lieldienās aizbraucu uz Londonu satikties ar sešām aģentūrām. Visur sarunas notika tā: ko tu dari, ko tu domā par to? Un par to? Ai, cik brīnišķīgi, cik jauki! Uz pēdējo tikšanos ar Askonas Holt devos noguris un negribīgi. Te pēkšņi aģentūras vadītājs mani paņēma pie dziesmas: ko tu gribi no mums? Jutos kā apliets ar aukstu ūdeni. Man nebija ko teikt. Kāpēc tu esi atbraucis? Bet jūs taču aicinājāt! Nu un? Tā vairāk nekā pusstundu. Tad piebiedrojās Rona, mana šībrīža aģente. Viņa apsēdās, sakrustoja kājas un vienkārši mani nopētīja: kādas ir jūsu priekšrocības? Man no viņas bija bail, likās, ka šī sieviete mani iznīcina. Tomēr izvēlējos Askonas, jo manī iesēdās jautājums: ko tu no mums gribi? Rēzija Kalniņa, ieraudzījusi Ronu, pateica, ka viņa ir līdzīga Džuljetas auklei. Pastingra, prot nolamāt, prot samīļot un pateikt īstos vārdus īstajā laikā. Tagad jūtos ārkārtīgi laimīgs un pateicīgs par šo Dieva dāvanu. Un tā ir bijis daudzreiz manā dzīvē: ka tev pašam nekas nav jāizšķir, jo ceļu parāda Dievs.
Kā sajuties Zalcburgā? Kur tagad atrodies?
Šobrīd ar Gustava Mālera jauniešu orķestri pavadu četras jaukas dienas Bolcāno. Lielākais ir gandarījums, ka satiku 70 jaunu cilvēku, kuri kalpo un atdodas mūzikai, kuri ir fantastiski. Mums «vecajiem» būtu daudz ko no viņiem pamācīties, kā ir jāstrādā. Zalcburgā mēģinājām pa 10 stundām dienā. Man reizēm bija sajūta, ka vairs nav spēka. Bija grūti turēt līdzi viņu enerģijai. Koncertzāle, kur sniedzām koncertu, atrodas klintī: to var redzēt filmā Mūzikas skaņas. Zalcburgā ir ļoti patīkama sajūta. It kā biju nonācis savā, mūzikas ģimenē. Protams, publika ir ārkārtīgi izglītota un prasīga, taču ar Dieva palīgu mums izdevās viņu iekustināt jau ar pirmo skaņdarbu. Rezonanse bija momentāla: publika rīkoja ilgas, sirsnīgas ovācijas. Mani intervēja Čikāgas radio un Ukrainas galvenais laikraksts.
Pirms debijas slavenajā Edinburgas festivālā trīsas sirdī ir?
Jā, protams. Pagājušogad tur biju un nodzīvoju divas nedēļas. Izkāpu stacijā, noliku čemodānu uz ielas un sapratu, ka man nav kur iet ar to čemodānu, jo neizspraukšos pūlim cauri. Pilsēta tajā brīdī ir tik dzīva. Pabiju izrādēs, koncertos, mēģinājumos - tas ir kaut kas. Tas ir kārtējais izaicinājums un kārtējā Dieva dāvana. Jo diriģēt Edinburgā nāca kā speciālbalva par uzvaru Bambergā. Tur būs ko turēt. Ar Bambergas orķestri atskaņosim Mālera 4. simfonijas kamerversiju. Viņiem tur ir vēl citi koncerti, pamatīga slodze. Mani nomierina, ka es atkal braucu ar saviem cilvēkiem. Jo Bambergā pie šī orķestra jūtos kā savās mājās. Mājas ir attieksme. Tas ir tik dīvaini, jo ir ne tikai cilvēku attieksme. Tā ir cita enerģija. Vēl es Londonā jūtos kā mājās. To nevaru teikt ne par vienu citu lielpilsētu.
Esi gatavs dzīvot uz čemodāniem?
Bet vai man ir izvēle? Tas ir ļoti nogurdinoši, bet tas ir izaicinājums un Dieva dāvana. Sadzīvē gan man vajadzīgs miers. Kaut arī nav laika, esmu sācis lasīt grāmatas. Garīgi man ir vajadzīgas sarunas.