Stokholmas biznesa skolas profesors Larss Bergmans savulaik uz jautājumu, vai šāds modelis efektīvi darbosies arī pārējā pasaulē, atbildēja ar nepārprotamu «nē». Pēc L. Bergmana domām, Ziemeļvalstu modeļa panākumus radīja hidroelektrostaciju saražotās elektroenerģijas dominēšana to tirgos, kā arī savstarpējo starpsavienojumu ievērojamās jaudas. Tajā pašā laikā viņš norādīja arī uz universālām mācībām no Ziemeļvalstu pieredzes - brīvam elektroenerģijas tirgum jābūt pilnībā neatkarīgam no finanšu tirgiem, un tam nepieciešams politisks atbalsts brīžos, kad elektrības cenas tirgū kļūst pārmērīgi augstas.
Kopumā, distancējoties no radikāliem viedokļiem, dominē uzskats, ka elektroenerģijas tirgus liberalizācija visas Eiropas mērogā būs ieguvums, gan ar nosacījumu, ka izdosies izvairīties no tā dēvētajām tirgus kļūdām, kā arī tirgus monopolizēšanas dažu lielu kompāniju rokās. Ne velti izskan pieņēmumi, ka tirgus liberalizācija ir izdevīga galvenokārt lielajiem Vācijas un Francijas uzņēmumiem un ka ieinteresētas šajā procesā ir arī Ziemeļvalstu kompānijas. Tāpat ir ļoti būtiski, lai tirgus liberalizācija nenovestu pie spekulatīva elektroenerģijas tirgus rašanās, lai cenu izlīdzināšana nebeigtos ar gala cenu pieaugumu reģionos, kur tā šobrīd ir zema, lai nebankrotētu mazie elektroenerģijas ražotāji un lai elektroenerģijas cenas brīvajā tirgū nekļūtu par iemeslu sociālajai spriedzei trūcīgāko eiropiešu vidū.
Protams, bažas ir pārspīlētas, piemēram, spekulēt ar elektroenerģiju ir nesalīdzināmi grūtāk nekā ar naftu, tāpat elektrības transportēšanas izmaksas joprojām nodrošina ievērojamas priekšrocības vietējiem ražotājiem, tomēr arī dūmi bez uguns nemēdz būt, it īpaši, ja runa ir par nozari, kurā būtisku lomu spēlē sociālais faktors.