Ratiņkrēslā Mārtiņš nonāca 16 gadu vecumā. Toreiz viss notika kā filmās - motocikls, liels ātrums, pludmales smiltis, nelaimīga sagadīšanās... un Mārtiņš attapās, kūleņojot pāri motociklam. Tajā brīdī dzīve apgriezusies kājām gaisā, un brīžiem šķitis, ka neko iesākt vairs nevar. Tagad, Dienai sarunājoties ar Mārtiņu, par viņa atšķirīgo stāvokli gan atgādina vien uzdotie jautājumi, jo arī ratiņkrēslu aiz galda redzēt nevar. Un kāpēc gan puisim sevi ierobežot vai izrādīt neapmierinātību, ja viņš var darīt to pašu, ko citi?
CV ratiņkrēslu nepiemin
Darbu banku sektorā Mārtiņš sācis meklēt, jo vēlējies jaunus izaicinājumus. Iepriekšējā darba vietā jau bija pavadīti seši gadi. Toreiz aizsūtījis savu pieteikumu uz Citadeli, bet darba pārrunas bijušas neveiksmīgas - Mārtiņam trūcis programmēšanas zināšanu, kuras bija nepieciešamas konkrētajai vakancei. Taču pēc pusgada viņš saņēmis zvanu no Citadeles par darba piedāvājumu - biznesa analītiķa vakanci, kura šoreiz bijusi tieši laikā. Puisis piebilst, ka viņam attiecībā uz vides pielāgotību bankā nav bijušas šaubas, jo jau telefonsarunas laikā bankas darbinieks paskaidrojis, ka ēka ir pielāgota cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kas izrādījusies taisnība.
Vairākkārt ar pretēju situāciju Mārtiņš gan sastapies, pirms nokļuva bankā. «Visiem CV patīk, bet CV jau nepiemin, ka esi ratiņkrēslā,» atgādina puisis. Par to viņš bildis vien pirms došanās uz darba pārrunām. Un, ja vienā darba vietā atbildēts, ka problēmu ar vides pieejamību nebūs, tad citur tas bijis iemesls, kāpēc pārrunas atceltas. Mārtiņš gan atzīst, ka dažreiz nav noticējis šiem vārdiem, tāpēc par to, ka pārvietojas ratiņkrēslā, mēdzis nemaz neteikt. Nokļūstot konkrētajā adresē, gan nācies atzīt, ka ar šādu rīcību pats sev kaitējis, jo telpās iekšā nav ticis.
Svarīgākas zināšanas
«Ja ir atbilstošas zināšanas un vakance, tad banka ir gatava pieņemt darbā cilvēkus ar īpašām vajadzībām,» sarunā ar Dienu norāda bankas Citadele pārstāve Baiba Ābelniece. Mārtiņš strādā bankas centrālajā ēkā Rīgā, Republikas laukumā, un jau sākotnēji ēka projektēta tā, lai ievērotu visas vides pieejamības prasības. Mārtiņš atzīst, ka sākumā bažījies par jaunās vadības attieksmi, taču jau pirmajās dienās sapratis - nevienu neuztrauc tas, ka viņš ir ratiņkrēslā, vajag tikai gudru galvu, un var sākt strādāt.
Tieši tāpēc, ka Mārtiņš ir vienīgais Citadeles darbinieks ratiņkrēslā, sākotnēji pieaicināts speciālists, lai uzklausītu Mārtiņa pieredzi un veiktu uzlabojumus, ja tādi nepieciešami. Puisis gan varējis norādīt vien uz sīkumiem, piemēram, darba galdu vajadzējis noregulēt nedaudz zemāk. Savukārt ceļš no auto stāvvietas, kur Mārtiņš atstāj savu mašīnu, līdz bankas 7. stāvam, kur atrodas viņa kabinets, problēmas nesagādā. Arī B. Ābelniece piebilst, ka bankai ir būtiski, lai jebkurš to var brīvi apmeklēt, tādēļ ikdienā daudz dara, lai šeit ērti justos arī cilvēki ar invaliditāti. Turklāt paveiktā šajā jomā netrūkstot ne tikai Rīgā, bet arī bankas filiālēs reģionos.
Iedvesmo citus
«Mārtiņš ir ļoti atvērts, komunikabls un profesionāls darbinieks. Ikdienā mums ir daudz darba, un jāatzīst, ka Mārtiņš labprāt palīdz pārējiem, lai arī pašam bieži vien tobrīd veicamā ir daudz. Augstu novērtēju arī viņa apņēmību atrast tieši tādu darbu, kādu viņš vēlas. Būtiskākais, ka sabiedrība mainās, un Mārtiņš noteikti ir iedvesmojošs piemērs citiem cilvēkiem ar kustību traucējumiem, kuri vēl šaubās par savām spējām doties ikdienā uz darbu,» tā jauno vīrieti Dienai raksturo viņa kolēģis - biznesa analītiķis Edgars Eihenbaums.
Mārtiņš citus iedvesmojot ne tikai darba laikā. Arī ārpus darba tiešajiem pienākumiem Mārtiņš dara ļoti daudz. Piemēram, šogad ratiņkrēslā veicis Rīgas pusmaratona distanci. Viņš stāsta, ka pavisam nejauši, vizinoties ratiņkrēslā pa stadionu, nobraucis 18 kilometrus. Tas arī pamudinājis pieteikties 21 kilometra distancei. Iepriekšējās distancēs bijusi «neliela mazuma piegarša», tāpēc šogad viņš izvēlējies pusmaratonu, un rudenī izdevies pieveikt arī Valmieras pilno maratona distanci - 42 kilometrus.
Puiša ikdienā ietilpst arī deju nodarbības divas reizes nedēļā studijā Body and Soul. Lai gan daudzi varētu domāt, ka dejot ratiņkrēslā nav iespējams, Mārtiņš pierāda pretējo. Arī sarunā ar Dienu viņš uzsver, ka ratiņkrēsls nekam nav šķērslis, - vajag tikai darīt. Viņš pats izmēģinājis lēcienu ar gumiju, lidojis Aerodium gaisa tunelī, braucis ar laivu, vizinājies ar kvadriciklu un ūdens motociklu. Plānā vēl ir izmēģināt kalnu slēpošanu.
Turklāt papildus aktīvai sociālajai dzīvei un mācībām Mārtiņam ir arī sava grāmatvedības firma, ko izveidojis pirms diviem gadiem. Tāpēc vakaros pēc darba, dejām un citām aktivitātēm viņš turpina strādāt, bet uz Dienas jautājumu, vai sanāk laiks arī atpūsties, atbild: «Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt!»
Mainīt sabiedrību
«Būtiski, lai sabiedrība kopumā kļūtu atvērtāka, vairāk ņemtu vērā cilvēku ar invaliditāti vajadzības,» šāda ir Mārtiņa pašreizējā darba devēja nostāja. Vēl nesen ar mērķi iedvesmot cilvēkus ar invaliditāti un atklāt jaunus talantus profesionālajam sportam Rīgā norisinājās Paralimpiskā sporta diena. Lai mainītu sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti un viņu iespējām, arī banka Citadele kopš 2012. gada organizē līdz šim lielāko atbalsta kustību Latvijas paralimpiešiem Tu esi. Tu vari. Kustības mērķis ir atbalstīt Latvijas paralimpiešus, veicināt drosmi un uzdrīkstēšanos sabiedrībā kopumā, atzīmē B. Ābelniece. Pēc viņas domām, līdzcilvēki ar invaliditāti, apliecinot savu varēšanu sporta laukumos, iedvesmo patiešām lielām lietām un labiem darbiem, un šī uzdrīkstēšanās un varēšanas filozofija ir vajadzīga visai sabiedrībai.