Valdības komunikāciju var salīdzināt ar ļoti plašu lauku, jo tā ietver visu valsts pārvaldes struktūru komunikāciju. Diena analizē vienu tā zemes pleķīti, proti, trīs konkrētus piemērus - komunikāciju par sākumdeklarēšanos, mācību gada garumu un pensionēšanās vecuma paaugstināšanu. Dienas uzrunātie sabiedrisko attiecību uzņēmumi Hauska & Partner, Hill + Knowlton Strategies un PR Stils vērtēja valsts pārvaldes komunikāciju par šiem jautājumiem un sniedza savus priekšlikumus komunikācijai.
Jārunā vienkāršāk
No ekspertu vērtējumiem izriet, ka, sevišķi skaidrojot sāpīgus jautājumus, valsts pārvaldes iestādes un nozaru ministri cīnās vienatnē, lai arī komunikācija būtu efektīvāka, ja visa valdība būtu apbruņota ar vienotiem vēstījumiem. Tas gan arī esot saprotams, jo politiķiem ir izdevīgāk paslēpties aiz dažu amatpersonu mugurām, lai nesaistītu sevi ar nepopulāriem lēmumiem. Piemēram, jautājumā par pensionēšanās vecuma celšanu, pēc ekspertu domām, diezgan vientuļi cīnījās tikai atsevišķi ministri un partiju līderi, taču visiem koalīcijas partneriem būtu vajadzējis nevis čukstēt, bet gan pilnā balsī skaidrot šo jautājumu.
Savukārt komunikācijā par daudzus tūkstošus iedzīvotāju skarošo «nulles» deklarāciju iesniegšanu ne tikai nepietiekami aktīvi runājušas atbildīgās amatpersonas un valdības pārstāvji, bet neesot arī izmantotas iespējas, ko dotu citu komunikācijas partneru piesaistīšana ārpus valdības. «Klasisks piemērs tam, kā var kopumā sabiedrībā akceptētu ideju pazaudēt tulkojumā,» par to izsakās aģentūras PR Stils vadītāja Inga Latkovska.
Eksperti iesaka komunikācijas aktivitātes uzsākt savlaicīgi, nevis pēdējā brīdī, un lielāku vērību pievērst jautājumu diskutēšanai vēl pirms lēmuma pieņemšanas. Arī Valsts kancelejas (VK) Komunikācijas departamenta vadītāja Laine Kučinska atzīst, ka valsts pārvaldes komunikācijai vajadzētu būt proaktīvai, tomēr tā lielākoties ir reaģējoša, proti, speciālisti runā tikai tad, ja ir uzdoti kādi jautājumi vai ir krīzes situācijas. Tāpat būtiski apzināties, ka ar dažādām mērķauditorijām jākomunicē atšķirīgi - ministriem un ierēdņiem varētu būt vieglāk runāt «speciālistu valodā,» bet ar iedzīvotājiem, kuri šajos jautājumos nav speciālisti, jārunā vienkāršāk. Turklāt vajadzētu izvairīties no fragmentāras komunikācijas, proti, mētāšanās ar dažādām idejām, tās nesaaužot vienotā sistēmā.
Piesardzīgs optimisms
«Atturīga komunikācija,» tā valdības saziņu ar sabiedrību raksturo Daina Bāra, LU asociētā profesore politikas zinātnē. Viņa akcentē, ka svarīga ir arī iekšējā komunikācija - ja valdības institūcijas savā starpā nerunā, tad uz efektīvu saziņu ar iedzīvotājiem nevarot cerēt. No dažādām amatpersonām un speciālistiem arī nedrīkst nākt pretrunīga informācija un pavisam nepieņemama esot situācija, ka ministrs medijiem paziņo par atkāpšanos, pirms viņš par to informējis premjeru.
Nesenais miniskandāls, kad Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Nellija Jezdakova intervijai ar LTV raidījumu De facto piekrita tikai pēc Finanšu ministrijas un premjera iesaistīšanās, - parāda, ka valsts pārvaldē joprojām ir iestādes, kas izvēlas slēpties no medijiem tā vietā, lai informētu sabiedrību ar to starpniecību. Valsts iestāžu darbinieks nedrīkst izvairīties no informācijas sniegšanas medijiem, saka D. Bāra, bet arī nenoliedz, ka jārunā arī par pašu mediju atbildību. Proti, žurnālistiem jābūt gana godprātīgiem, lai publicētu nesagrozītu ziņu, jo bieži vien bailes no informācijas izkropļošanas esot iemesls, kāpēc amatpersonas vairās sniegt intervijas.
VID gadījums ir klasisks piemērs, kas ataino tendenci valsts pārvaldes komunikācijā, norāda premjera Valda Dombrovska (Vienotība) preses sekretārs Mārtiņš Panke. Premjers to uztverot kā problēmu, tāpēc valdība meklēšot iespējas piešķirt papildu līdzekļus valsts pārvaldes komunikācijas modernizēšanai. Par to, ka papildu naudu šim mērķim varētu atrast, M. Panke bija «piesardzīgi optimistiski noskaņots».
Jaunās tendences
L. Kučinska stāsta, ka daļa no finansējuma nepieciešama, lai veiktu dažādus tehniskus uzlabojumus mediju darba atvieglošanai, piemēram, ieviestu mobilo apskaņošanas sistēmu VK bibliotēkā, kur notiek preses brīfingi vai arī izveidotu lielāku valdības preses konferenču telpu. Taču otra finansējuma daļa saistīta ar nepieciešamību reaģēt uz jaunajām komunikācijas tendencēm un komunikācijā aktīvāk lietot jaunos medijus.
Pēdējā laikā vērojams progress gan attiecībā uz valsts pārvaldes iestāžu mājaslapu dizainu, gan e-pakalpojumu attīstību, saka Vidzemes augstskolas docents Visvaldis Valtenbergs. Tomēr, kā izriet no L. Kučinskas teiktā, ir vēl daudz uzlabojamā. Piemēram, pagaidām neesot tehnisku iespēju Ministru Kabineta mājaslapu sasaistīt ar sociālajiem tīkliem. Valdībai jābūt tur, kur ir iedzīvotāji, un iedzīvotāji ir sociālajos tīklos, skaidro L. Kučinska. Tāpēc tiekot strādāts pie idejām, kā «izplesties» sociālajos medijos, piemēram, veidojot valdības filiāli portālā draugiem.lv.
Ļoti lielā mērā komunikācijas problēmas tiek nomaskētas ar argumentu, ka «mēs esam sociālajos tīklos» - pamanījusi D. Bāra. Viņa gan ir skeptiska par šā argumenta pamatotību, jo sociālajos tīklos notiek neaktīva valdības komunikācija. Proti, netiekot domāts par to, kā saņemt atgriezenisko saiti - informāciju par to, kas interesē cilvēkus. Esot jāatceras, ka valdības komunikācijai jāaptver faktiski visi iedzīvotāji, tātad jādomā, kā sasniegt tos, kuri neizmanto sociālos medijus. Vajadzīga arī tiešā komunikācija - valdības pārstāvju tikšanās ar iedzīvotājiem.