Valentīna diena pirmām kārtām man saistās ar skolas laikiem, Amora pastu, anonīmām vēstulītēm, ko klases puiši sūtīja klases meitenēm vai otrādi, un ķiķināšanu pa gaiteņu stūriem. Ar slepeni notrauktu asaru, ka nevienam nepatīku. Ar pusaudžu žurnāliem, kuri liek justies nepilnvērtīgam, ja tev nav savas otrās pusītes vai vismaz slepenas simpātijas, kurai Valentīna dienā atzīties mīlā.
Nekā daudz vairāk, ko teikt par Valentīna dienu, man nav, jo tā man ir vienaldzīga - ja nu vienīgi nedaudz kaitina bezgaumīgu kartīšu, lācīšu, zaķīšu un citu dīvainu suvenīru bums veikalos. Svētku svinēšanai, protams, nav ne vainas, taču Valentīna diena man tomēr šķiet pārāk butaforiska un koncentrēta ap pirkšanu un pārdošanu: simt padomu sieviešu žurnālos un interneta portālos, ko nopirkt mīļotajam, un romantisku filmu pirmizrādes kinoteātros. Turklāt priekšmeti sirds formā un mazas, spalvainas masveida ražojuma rotaļlietas man riebjas.
Nodomāju, ka, iespējams, ar mani vienīgo kaut kas nav kārtībā un apvaicājos dzīvokļa biedrenei, vai viņa domā svinēt Valentīna dienu. «Nē, protams!» viņa iesaucās neslēptā sašutumā. «Tas ir tik muļķīgi! Mīlestība ir jāizrāda katru dienu, nevis vienreiz gadā,» viņa nobēra populāro frāzi. Arī mana draudzene Baiba paziņoja, ka šis esot muļķīgs pasākums un viņai derdzoties jau kopš skolas laikiem, kad obligāti vajadzējis būt kādam mīļotajam, kuram sūtīt vēstulītes.
Ko šogad darīšu Valentīna dienā? Visticamāk, to pašu, ko citās svētdienās, - lasīšu grāmatu, noskatīšos kādu filmu, pagulēšu aromātiskā vannā vai braukšu ciemos pie draugiem.