Ko jūs saucat par dzīvu teātri?
Katram jau ir izjūta par to, kas ir īsts un patiess. Man ir tā. Ja es sēžu kādā izrādē, labs rādītājs ir - vai man skrien skudras vai neskrien. Tad tas ir īsts un dzīvs. Bet tas nav visu laiku. Tie ir kādi momenti. Tad, kad es redzu - uz skatuves nav dežurēšana. Arī tas man ir dzīvs teātris.
Varat minēt kādu piemēru?
(Domā…) Ai, es nesen biju atkal noskatīties Revidentu Jaunajā Rīgas teātrī. Jau trešo reizi. Laiku pa laikam aizeju. Tad tu atkal tici, ka var, ka teātris tevi paņem.
Vai, jūsuprāt, var teikt, ka teātrī ienāk jauna paaudze ne tikai dzimšanas gada ziņā, bet arī pēc būtības - teātra izpratnes, domāšanas ziņā?
Jā. Nezinu, vai tā ir sakritība. Bet man liekas, ka tieši Valmierā cauri gadiem vienmēr nokomplektējas komanda, kas drusciņ kaut ko pagrūž uz priekšu. Tagad ir Viesturs (režisors Meikšāns - red.), Reinis (scenogrāfs Suhanovs - red.) un visi jaunie. Ir tā sajūta, ka kaut kas gruzd.
Esat studējusi arī režiju, un jūsu diplomdarbs - Griškoveca lugas Ziema iestudējums Mihaila Čehova Krievu teātrī - tika ļoti atzinīgi novērtēts. Kā jūsos sadzīvo abas patības, vai iestudēsit arī turpmāk?
Ai. Es laikam vienmēr esmu sēdējusi uz diviem krēsliem. Iekšējā doma ir tāda - vienmēr gribējies spēlēt, jo tas man arī patīk. Kad es taisu izrādi, man ir grūtāk nekā tad, kad esi atbildīgs tikai par savu lomu. Bet es domāju, ka es vēl savā dzīvē iestudēšu. Iestudēt vai spēlēt pašam - tās tomēr ir divas atšķirīgas lietas.
Esat paspējusi izmēģināt dažādas prakses - strādājusi gan repertuārteātrī, gan alternatīvajā. Vai nebūs grūti atteikties no atvērtības un eklektikas, kļūstot par štata aktrisi vienā teātrī?
Aktierim savā profesijā svarīgi ir spēlēt un darīt. Tāpēc visiem piedāvājumiem, kas man līdz šim ir bijuši, esmu teikusi jā.