Pārliecināties, kā mīl
Ja Valmieras teātris - tas nu jau labu laiku nozīmē augstas mākslinieciskās kvalitātes garantiju. Arī tiem, kas teātri maldīgi uzskata vien par «kumēdiņu spēlēšanu», jo arī tīrās izklaides mīļotājiem valmieriešu Rīgas māju durvis ir laipni atvērtas.
Šo pirmdienu latvju režijas vecmeistars Oļģerts Kroders, Valmieras teātra «kauls no paša mugurkaula», tika sveikts ar puķu pušķiem savā 89. jubilejā, kamēr pats teātris pēc jaunās laiku skaitīšanas, tātad oficiāli ir gadiņu jaunāks. Augustā VDT sāka savu 88. darba sezonu.
Lai gan daudziem jau šķiet - kas tad tur, viens vēja pūtiens, lai Valmieras teātra mākslu baudītu «uz vietām», viesizrādes Rīgā pašam teātra kolektīvam ir būtisks atskaites punkts. Kaut vai - lai pārliecinātos, kā viņus mīl galvaspilsētā. Teju visu izrāžu izpārdotās biļetes un papildizrāžu organizēšana, kaut arī formāls, tomēr ir pierādījums, ka mīl. Naska plaukšķināšana un azotē vai nēzdodziņā ieslaucītās emocijas un asariņas - tās jau paliek aiz atmiņu iekavām.
Kas tad šoreiz Valmieras lācītim vēderā? Zāģu skaidas noteikti ne. Un pat ne vēderā, mucā. Krējums saldais.
Ir «lielā klasika» - Oļģerta Krodera un mazliet arī Frīdriha Šillera vēsturiskā melodrāma Marija Stjuarte, kuras intriga slēpjas ne vien faktā, ka par divu karalieņu vietu zem saules (teātra prožektora) cīnās lieliskās Ieva Puķe un Elīna Vāne, bet arī tas, ka ar šo lugu arī Dailes teātris un režisors Dž. Dž. Džilindžers atklās jauno sezonu.
Ir «mazā gandrīz klasika» - Viestura Meikšāna, Jēkaba Nīmaņa, Annas Heinrihsones, Reiņa Suhanova un aktieru - darbarūķu pašsacerētā latviešu etniskā kodola meklējumu atrakcija - izrāde Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās, izrāde - skaņu mežs, kas īpaši varētu vilināt jauniešus, par spīti tam, ka Edvarts Virza tāds skolās apmuļļāts latviešu literatūras dižklasiķis, un, re kā, ir taisni apbrīnojami, ka par dabu un lauku sētas dzīvi latviski var sacerēt tik skaistu dzeju. Plus, protams, Jēkaba Nīmaņa skaņu celiņš, kas dūdo un guldzina, vītero un knaukšķ no zāģiem, pijolēm, bungām, koka gabaliem, balsīm un nebalsīm - oi, nu to nevar aprakstīt.
Visādi latviešu skaistumi
Ir pavisam patīkams pārsteigums - kontroversiālais un konstruktīvi, ne destruktīvi īsinātais Raiņa Zelta zirgs - pavisam ne Ziemsvētku pasaciņa par tautas morālētisko degradēšanos (režisors Viesturs Meikšāns). Un ir cits - sardoniskas satīras par «vidējo latviešu mietpilsoņu vidējo spožumu un vidējo postu» - Meikšāns: trausla ansambļa izrāde Vīns un nezāles, kas tapusi, kā tagad mēdz rakstīt, inspirējoties no amerikāņu kino, no filmas Amerikāņu skaistums. Vai būs Latviešu skaistums? Nē gan. Kas cits - latviešu mīļā aprobežotība, kas kā aste velkas mūsu, viensētnieku, tautai pakaļā jau gadu desmitiem, ja ne ilgāk. Komēdija ar smiekliem caur asarām.
Un ir tradicionāli un kreftīgi psiholoģizētais Blaumanis - Feliksa Deiča No saldenās pudeles, kas izrādās nevis anekdotisks gadījiens - pāķu mīlas skurbulis, bet velk uz kaut ko daudz niansētāku, uz liktenīgu pārpratumu spēli. Ir Alvja Lapiņa oriģināllugas - komēdijas Eldorado - uzvedums (režisors Varis Brasla), kas aizpilda nišu «normāla latviešu dēku luga», kurā, kā runā, teātrī beidzot atskanot īsts veču humors un kurā no piecdesmitgadnieku mutēm neatskan gaušanās un gaudošana par sačakarētu dzīvi (teātra direktore Evita Sniedze neaizmirst piebilst, ka «Valmierā uz šīm izrādēm ir smukas rindas»).
Tiem, kas rušinās pa dārzu vai zviln kaut kur Eiropas saulē, Valmieras krējuma uzputošana atkal būs oktobrī un decembrī, kad glauni restaurētajās Krievu drāmas teātra telpās Valmieras Drāmas teātris rādīs divus savas lielās skatuves darbus - Vidzemes skatītāju jau iemīļoto Karalis Līrs nabagmājā un svaigu jauniestudējumu Emīls un Berlīnes zēni.