Šos gadus esmu strādājis daudzās Saeimas komisijās, uzskatu, ka arī paveicis likumdošanas un valsts sfērā esmu daudz. Politikas rezultātu nevajadzētu mērīt ar skandālu daudzumu, bet ar likumdošanas darba produktivitāti, uzstāšanos skaitu un jēdzīgumu Saeimas tribīnē u.tml.
Nav labs Latvijas politikā valdošs uzskats, ka visu spēj glābt tikai cilvēks no malas. Arī tas nav slikti, tomēr galvenais ir jau esošo politiķu mierīgs ikdienas darbs. Harismātisks līderis ir labi, tomēr tādam ir tendence politikā ievilkt līdzi 20 ļoti neharismātiskus «vagoniņus», tāpēc novitāte un harismātisms nav tik nepārprotami vērtējami.
Jūsu apvienības politiķi saņem naudu arī no dažādām sabiedriskām organizācijām, par kuru finansējumu savukārt ir aizdomas, ka tas varētu nākt arī no Krievijas. Vai šāds PCTVL finansējuma mehānisms jūs nemulsina?
Man nav zināms neviens šāds gadījums. Visi mūsu ziedotāji ir atklāti KNAB mājas lapā. Krievijas naudas tur nav. Šāds uzskats radies no kādiem seniem stereotipiem, un to veidošana nekādi nav atkarīga no mūsu apvienības.
Par PCTVL un Saskaņas centru (SC) uzskata, ka tie ir vienas politiskās platformas divi spārni. Vai divas partijas ir vajadzīgas, lai radītu ilūziju par savstarpēju konkurenci?
Ja nerunājam par nacionālo jautājumu, kur mums ir līdzīgas nostādnes, ar PCTVL un SC nav tomēr tā, kā eiropieši domā par ķīniešiem - ka tiem visiem ir viena seja. Mums ir ļoti atšķirīgi uzskati. SC ir sociāldemokrātiski, kas nozīmē lielāku finanšu pārdali valstī caur budžetu un uzskatu, ka valstij šai pārdalē jābūt ievērojamai lomai. PCTVL uzskata, ka krīzes laikā valstij savs spiediens jāsamazina, un, kamēr nebūs veikta reāla pārvaldes reforma, nav pieļaujama apjomīga līdzekļu pārdale valstī caur budžetu.
Sociāldemokrāti paredz lielus nodokļus un izrietoši lielāku sociālo aizsardzību. Mēs uzskatām, ka nodokļus un līdzekļu pārdali celt nedrīkst, jo šai sistēmai ir caurumi, pa kuriem aizplūst daudz līdzekļu, tāpēc šī pārdale nav efektīga. Mēs, atšķirībā no SC, piedāvājam nodokļu nastu un pārdali samazināt.
Bet efektivitātes celšanai jāveic reforma valsts pārvaldē un tradicionāli dotētajās sfērās, piemēram, medicīnā. Kad tas būs sakārtots, varēs spriest arī par valsts lomas palielināšanu. Tai pašā laikā nedrīkst radīt risku sociāli maznodrošinātajiem, tomēr mēs uzskatām, ka viņu tiesību garantēšana iespējama ar jau esošo resursu efektīgāku izlietojumu.