Viņa šajā gadījumā meklēs iespēju samazināt ģimenes ikdienas izdevumus, taču daļai citu vecāku šādas iespējas nebūtu. Nāktos mainīt bērna vidi, ja vispār būtu vieta pašvaldības dārziņā. Turklāt problēma nav tikai finansējumā, sistēma pēc būtības «rausta» bērnu no vienas vietas uz citu. Pat ja atbalsts saglabājas, kādā brīdī var pienākt bērna liktenīgā rinda - jādodas uz pašvaldības dārziņu.
Vienīgā iespēja
Estere privāto bērnudārzu Rīgā apmeklē jau gadu, kaut gan savas bērnudārza gaitas uzsāka pusotra gada vecumā Liepājas pašvaldības bērnudārzā - mammai saņemot labāku darba piedāvājumu Rīgā, ģimene pārcēlās. Tajā brīdī Rīgā pašvaldību bērnudārzu durvis bijušas ciet - vienkārši nav bijis vietu un privātais dārziņš nepavisam nav bijusi vecāku kaprīze, bet gan vienīgā iespēja.
Neskatoties uz to, ka vieta Esterei atrasta privātajā dārziņā, vides maiņa bērnam nav bijusi viegla. «Liepājas bērnudārzā bija gan izveidojušās labas attiecības ar audzinātājām, gan iegūti draugi. Bija sāpīgi skatīties bērnam acīs, kur bija manāms zaudējums. Droši vien var teikt - kādas tur emocijas, ne pirmie, ne pēdējie draugi, ne pirmā, ne pēdējā izglītības iestāde, bet tā ir maza cilvēka absolūta pasaules maiņa. Bērns tiek izrauts no vides, kur viņš jūtas drošībā un mīlēts. Uzvedības ziņā Estere no paklausīga un mierīga bērna mainījās uz viegli saraudināmu, brīžam dusmīgu, aizkaitināmu, neko negribošu,» stāsta Esteres mamma. Jā, toreiz izvēli izdarīja paši vecāki, taču drīz no ierastās vides Esteri atkal «izraut» var sistēma. Patlaban viņa rindā uz pašvaldības bērnudārzu ir ceturtā. Tas nozīmē, ka šogad būtu atkal jāmaina viss ierastais, atkal jāsāpina bērns. Un Estere tāda nav vienīgā. No vietas pašvaldības dārziņā Rīgā vecāki var atteikties trīs reizes, bet pēc tam zaudēts tiek arī pašvaldības līdzfinansējums, kas ar valsts atbalsta daļu kopā veido 228 eiro. Kristīne gan ir pārliecināta - no vietas pašvaldības dārziņā atteiksies, jo vēlreiz nevēlas bērnu pakļaut tādām emocijām un pārmaiņām: «Mana prioritāte ir laimīgs, ar dzīvi apmierināts bērns, nevis stress un atkal kārtējā raustīšana. Nesaprotu arī šo pašvaldības līdzfinansējuma sistēmu. Ja mans bērns mācās privātajā dārziņā, tad tur lai arī paliek. Lai mūsu vietu pašvaldības bērnudārzā piešķir tam bērniņam, kuram nav nekur vietas.»
Nespēja iejusties
Līdzīgs stāsts ir arī Ingai Auziņai. Viens no viņas bērniem privāto dārziņu apmeklē jau pusotru gadu, savukārt jaunāko bērnu mājās pieskata auklīte, jo viņam patlaban vietas nav ne pašvaldības, ne privātajā izglītības iestādē. Uz pašvaldības dārziņu Inga gaidīja, līdz bērnam pienāca četri gadi. Toreiz ar vecākiem vēl ieguldīja naudu grupiņas remontā, tomēr bērns pusgada laikā nespēja iejusties jaunajā vidē. Grupa bija ļoti liela, pastāvīgi mainījās audzinātājas. Tad atrasta iespēja privātā dārziņā, kur bērns no pirmās dienas uzreiz iejutās. Arī Inga neslēpj, ka atbalstam no valsts un pašvaldības ir liela nozīme, taču viņa bērnam vidi vairs nemainīs, kaut, pārtrūkstot dotācijai, jostu ģimenei nāktos savilkt vēl ciešāk, jo līdzfinansējuma nebūtu arī aukles pakalpojumiem. Inga atzīst - ja viņas ģimene vēl var atļauties privāto dārziņu abiem bērniem, tad citām ģimenēm jau tagad jūnijā būtu jāzina, kas notiks gada beigās. Nevar bērns pusgadu būt vienā vietā un tad atkal strauji mainīt vidi.
Arī Ingai sistēma nav saprotama - kāpēc nevar viena konkrēta summa sekot bērnam līdzi gan uz pašvaldības, gan privāto dārziņu? Savukārt, ja vecāki bērnam izvēlas otro variantu, tad starpību piemaksā paši.
Īstermiņa projekts
Valsts bērnudārzu sistēmas sakārtošanā iesaistījās 2013. gadā un uzreiz ar domu - tas būs pāris gadu ilgs projekts, dodot laiku pašvaldībām sakārtot rindu problēmu. Trīs gadi gandrīz ir pagājuši, rindās joprojām gaida tūkstošiem bērnu, tomēr valsts līdzfinansējums noteikts vienīgi līdz gada beigām. Attiecīgi katram bērnam, kurš netiek pašvaldības bērnudārzā un tāpēc dodas uz privāto vai izmanto reģistrētas aukles pakalpojumus, valsts sedz līdz 142 eiro no mēneša maksas. Atkarībā no pašvaldības rocības līdzfinansējums nāk arī no tās. Kopā atbalsta summa nedrīkst pārsniegt 228 eiro mēnesī Rīgas plānošanas reģiona bērniem un 185 eiro pārējā Latvijā. Savukārt atlikušo summu piemaksā vecāki. Kā Dienai norāda Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Reģionālās politikas departamenta direktors Raivis Bremšmits, šogad valsts atbalstu izmantojuši 8347 bērni, kas liecinot, ka daļa attiecīgās programmas mērķu ir sasniegti - pakalpojums nodrošināts tiem, kam agrāk tas nebija pieejams. Taču no otras puses - lai gan kopumā valstī izveidotas 180 jaunas bērnudārzu grupas, uzņemot 3800 bērnu, rindas uz tām, īpaši Pierīgas pašvaldībās, nav mazinājušās. R. Bremšmits gan atzīmē, ka šajās teritorijās arī pieaudzis bērnu skaits.
VARAM tam redz kompleksu risinājumu - saglabāt valsts noteikto atbalstu un reizē pašvaldībām meklēt variantus, kā palielināt vietu skaitu to pirmskolas izglītības iestādēs. Tomēr te pagaidām arī viss apstājas - ir vēlme, bet, kā būs ar tās realizāciju, vēl zināms nav. Attiecībā uz šī jautājuma tālāku virzīšanu koalīcija pozitīvu lēmumu nav pieņēmusi. Patlaban ministrija gatavo papildu informāciju, ko iesniegs jūnijā. Taču tālākā lemšana būs tikai tad, kad valdība runās par nākamā gada budžetu. Tajā papildus būtu nepieciešami 11,7 miljoni eiro. Taču Finanšu ministrija jau norādījusi, ka šī atbalsta funkcija pilnībā būtu jāuzņemas pašvaldībām. VARAM pārstāvis gan atzīst, ka tas neko neatrisinās - vienīgi «iesaldēs» problēmu, jo, līdzfinansējot pakalpojumu, mazāki resursi paliks pašvaldībām jaunu vietu radīšanai dārziņos. Rezultātā vecākiem jāgaida līdz rudenim, kad būs kaut kāda skaidrība.
Attiecībā uz neizpratni par sistēmu pēc būtības un nemitīgo bērnu «raustīšanu» R. Bremšmits atzīst - par to var diskutēt. Patlaban tas, kāda sistēma izveidota, ir katras pašvaldības rokās. Tikmēr Dienas aptaujātie privāto bērnudārzu vadītāji norāda, ka diemžēl šajā situācijā lielākie cietēji ir bērni un viņu vecāki, kuriem trūkst gan stabilitātes, gan skaidrības par nākotni.
Uz negatīvām sekām Dienai norāda arī psiholoģe Marija Ābeltiņa. Viennozīmīgi vides maiņa nozīmē lielu emocionālo pārbaudījumu, jo bērnam jau izveidojusies piesaiste audzinātājām, videi, draugiem. Galvenais jautājums ir par to, kā šī pāreja notiek - tai jābūt pakāpeniskai, ļaujot bērnam iepazīt jauno vidi, atvadīties no vecās. Labs piemērs ir laiks, kad bērns no dārziņa pāriet uz skolu - ierasti tam kārtīgi gatavojas. Tomēr sistēma šajā gadījumā šādu pārejas periodu nepieļauj.