Ieilgušās finanšu krīzes izraisītās dažādu interešu grupu klaigas par bojāeju samazināta finansējuma apstākļos, savstarpēja rīdīšana un sarkano līniju vilkšana skaidri iezīmē ainu, ka atgūtās neatkarības divdesmit gados tā arī neesam iemācījušies pārvaldīt valsti un diskutēt pēc būtības par to, ko kā kopiena, sabiedrība, valsts vispār gribam, varam un kādēļ pastāvam. Vai apzināmies sevi kā indivīdu kopumu, ko vieno kas vairāk nekā tikai intereses dabūt lielāku daļu no kopējā katla? Lai to saprastu, ir jāsāk ar sarunu pēc būtības, un te nederēs tikai rīcības plāni un abstraktas nākotnes stratēģijas.
Līdzībā runājot, valstij būtu jādarbojas kā ģimenei, kur katram ir vienlaikus tiesības un pienākumi, kur ir vienošanās par kopīgiem mērķiem, kur ir ekonomiskās intereses un arī atbildība par bērniem un vecvecākiem. Kuru saista kas vairāk nekā tikai kopējais katls, no kura vairāk gribas dabūt nekā ieguldīt.
Esam daudz dzirdējuši retoriku un pieredzējuši arī mēģinājumus valsti pārvaldīt kā uzņēmumu. Uzņēmumam gan nav atbildības par darbaspēka radīšanu un skološanu, tāpat kā nav jālauza galva par slimu vai novecojošu darbaspēku. Ja visi striķi trūkst, ražošanu galu galā var pārcelt uz citu vietu.
Valsti nevar pārcelt uz citurieni, taču valsti nedrīkst arī uztvert tikai kā atbildīgu par bērniem un veciem cilvēkiem vai kā vienmēr mīlošo un piedodošo māti, pie kuras grūtos brīžos tverties, bet labākos laikos nejust nekādu pienākumu pret viņu. Valsts kā sabiedrības pamatšūniņas - ģimenes - makromodelis var ilgtspējīgi darboties vien tad, ja intereses un vajadzības ir saskaņotas un savstarpēji izrunātas pie «vakariņu galda».
Ģimene nav laimīga, ja lēmumus nekonsultējoties pieņem tikai tās galva un pārējiem pasniedz kā neizbēgamus, kurus turklāt uzspiedis kāds ģimenes kreditors. Ģimene var pārlaist arī trūcīgākus laikus, ja spēj kopīgi vienoties, kur un kā vārdā ietaupīs, lai tas kalpotu ģimenes interesēm ilgtermiņā. Diezin vai ir kāda ģimene, kur trūcīgo maltīti sadala tikai bērniem un vecvecākiem vai arī tikai maizes pelnītājiem, jo abos variantos tas ir ceļš uz nekurieni. Nomirstot badā bērniem un vecvecākiem, pelnītājiem nepaliek lielas jēgas viņu eksistencei, savukārt nomirstot badā pelnītājiem, bada nāvei nolemti paliek pārējie.
Normālā ģimenē neviens nesūta savus bērnus augstskolās, lai sagatavotu viņus par bezdarbniekiem, arī neizvēlas savam bērnam sliktu skolu tikai tāpēc, ka tā skola tur mūžīgi stāvējusi un stāvēs. Tāpat kā saticīgā ģimenē neviens nevelk sarkanās līnijas pāri saimes galdam un neaizcērt durvis, izvairoties no godīgas sarunas.