Patiesībā jau tagad būvniecības process Latvijā ir viens no birokrātiskākajiem Eiropas Savienībā. Ja tagad metas virsū jaunajam Būvniecības likumam, tad jāatgādina, ka sabrukusī ēka tika celta atbilstoši iepriekšējā likuma regulējumam. Citiem vārdiem sakot, ne jau jaunajā likumā ir vaina. Jāsaka gan, ka ar likumu vien nepietiek, tas ir «jāapaudzē», un te ir notikušas dīvainas lietas. Proti, tā apaudzēšana ir notikusi ar mēģinājumiem palielināt sertifikātu skaitu, kas, atvainojiet, ir kādam papildu peļņas iespēja, savukārt vispārējo būvnoteikumu projekts parādījās tikai tagad, turklāt ne visai kvalitatīvs. Respektīvi, pamats ir ielikts normāls, bet tālākais ir bijis apšaubāms. Ko tas dos, ja sertifikācijas sistēmu padarīs sadrumstalotāku, prasot vēl vairāk sertifikātu? Ja pasūtītājam projekts liksies par dārgu, ja radīsies vēlme ietaupīt, ticiet man, viņš atradīs kādu pensionāru - sertificētu konstruktoru, kurš vajadzīgos parakstus saliks, jo viņam ... pats saprotiet. Jo sadrumstalotāka sertifikācija, jo tieši lielākas iespējas vajadzības gadījumā kaut ko «sarunāt».
Bet tad jau rodas pavisam bēdīgi secinājumi...
Pagaidiet! Vienkārši vajag kārtību. Es daudz strādāju arī kā būvuzraugs. Ja es eju uz laukumu parakstīt dokumentus, bet man saka, ka galvenais būvdarbu vadītājs nav uz vietas, es eju prom. Bieži vien cilvēki dusmīgi. Jo, redzat, lielajās būvfirmās nereti ir tā, ka projektu skaits uz būvdarbu vadītāju ir tāds, ka ar 24 stundām diennaktī ir par maz. Var saprast, bet tomēr - ir jābūt kādam, kurš reāli atbild uz vietas. Un kas tas par formulējumu «projekta vadītājs»?! Tagad visi ir projektu vadītāji, belašu tirgotājus ieskaitot! Ir jābūt precīzi definētai galvenā būvuzņēmēja atbildībai! Ja šis ir būvlaukums (zīmē taisnstūri), kurā strādā kaut desmit apakšuzņēmēju, tad - ienākot pa būvlaukuma vārtiem, šo apakšuzņēmēju strādnieki ir pakļauti galvenajam būvuzņēmējam. Tas nav nopietni, ja viņi parakstās, teiksim, par darba drošības noteikumiem kaut kur ofisā Aizkrauklē - viņiem ir jāsaņem instruktāža konkrētajā būvlaukumā. Ir jābeidz prakse, ka dažs labs galvenais būvuzņēmējs faktiski strādā ar tāmēm - pasūtītāja un izdevumu. Un par to saņem gana labus procentus. Vēsturiski ir izveidojies zināmā mērā lielo būvuzņēmēju kartelis, «jumts». Nu, labi. Bet tad šim lielajam būvlaukumā arī jāatbild «pa visu perimetru». Lūk, tas ir svarīgi, nevis mēģināt ražot atkal jaunus papīriņus, sauktus par sertifikātiem, ar kuriem piesegties.
Te, starp citu, var atgriezties pie būvdarbu vadītāju neesamības objektā, ko pieminēju. Jā, dažkārt tās ir sekas taupīšanai. Bet ir jau arī tā, ka šo speciālistu vienkārši trūkst. Un kāpēc? Tāpēc, ka gana daudzi būvniecībā ļoti gudri veči labāk vienkārši strādā bagātu privātpersonu objektos Jūrmalā, nevis maksā simtiem latu par «papīriņiem».
Daudz tiek runāts par nepieciešamību atjaunot valsts būvinspekciju.
Un ko tas dos? Viņi spēs kvalitatīvi izvērtēt tos daudzos sējumus katram projektam?
Nē, tieši tiek teikts, ka inspektori brauks uz objektiem.
Un? Protams, ja ir liela pieredze, tad, ieejot objektā, tu jau ar muguras smadzenēm jūti, ja ir kādas nekārtības, bet citādi - atbrauks otrdien, pateiks, ka otrdien viss ir labi, ēka sabruks ceturtdien. Bet otrdien bija labi.
Redzat, ar tām ekspertīzēm ir sarežģīti - saku no paša pieredzes, jo man ir tiesības arī tādas veikt. Būsim reālisti - projektētāja uzdevums daudzos gadījumos ir taupīt pasūtītāja naudu. Labi. Un, godīgi sakot, tehniskie projekti nereti ir pašvaki. Kā es kā pārbaudītājs, ekspertīzes veicējs varu izķert, vai tā taupīšana nav bijusi pārmērīga - jo no tehniskā projekta to secināt nevar? Man ir nepieciešams pasūtītāja projektēšanas uzdevums - vienkārši tas, ko pasūtītājs ir gribējis. Un tad, saliekot kopā šo uzdevumu un tehnisko projektu, es varu veikt ekspertīzi. Nelaime ir tā, ka bieži projektēšanas uzdevumu nav vai arī tie ir ļoti formāli.
Mēs vispār par maz runājam par pasūtītāju. Ja ir runa par komercprojektiem, tad skaidrs, ka pasūtītāju interesē ar kaut kādiem dekoratīviem vipendroniem piesaistīt sev uzmanību, lai atpelnītu kvadrātmetrus. Un tehnoloģiskā puse viņu interesē mazāk, dažkārt bīstami mazāk. Man nākas veikt apsekojumus padomju laikā celtajām ēkām arī. Tām, kurās šī vizuālā krāšņuma nav. Un gadās tā, ka normatīvais nolietojums šādām ēkām it kā tuvojas 100%, bet tehniskais ir 50-70%. Savukārt dažam labam mūsdienu «brīnumam» normatīvais nolietojums ir 15-20%, savukārt tehniskais jau tuvojas 100 procentiem...
Ir pasūtītājs (un te iekļaujas būvuzraudzība). Ir projektētājs (t. sk. konstruktors). Un ir būvnieks (t. sk. atbildīgais būvdarbu vadītājs). Jāstiprina ir atbildības saites starp šīm trim sadaļām, nevis valstij jāmēģina no malas radīt papildu birokrātiju un iespēju kādam nopelnīt ar papīru izsniegšanu.