Vācijā divas trešdaļas no baznīcas ienākumiem jeb ap astoņiem miljardiem eiro nāk no tā dēvētā baznīcas nodokļa. Saskaņā ar konstitūciju katra federālā zeme var noteikt nodevas apmēru 8-9% robežās no ienākumu nodokļa (ap 2% no algas) un izvēlēties, vai to iekasē valsts un nodod naudu reliģiskajām organizācijām, ieturot samaksu par nodokļa administrēšanu, vai atstāj naudas vākšanu baznīcas ziņā. Nodevu maksā tikai baznīcai piederīgie, bet citu reliģiju praktizētāji un neticīgie ir atbrīvoti no šādas maksas. Lai arī formāli iedzīvotājiem baznīca nav jāuztur, valsts resursu iesaistīšana nodokļa iekasēšanā īsti neatbilst nodalīšanas principiem.
Nodevu maksā arī Dānijas baznīcas draudzes locekļi. Parasti viņi reliģiskajai organizācijai atvēl ap 1-1,5% no ienākumiem. Taču ar to naudas lietas nav galā. 13% no baznīcas kasē ieplūstošās naudas nāk no valsts budžeta. Tas nozīmē, ka to netieši no saviem nodokļiem finansē arī nereliģiozie iedzīvotāji.
Zviedrijā kopš 2000. gada baznīca oficiāli atdalīta no valsts, tomēr «reliģijas nodeva» jāmaksā. Tas ir ikgadējais apbedīšanas nodoklis, ko iekasē no visiem iedzīvotājiem un kas nonāk baznīcas kasē. Draudžu locekļi papildus maksā baznīcas nodokli, kura apmēri pašvaldībās atšķiras, taču pamatā ir ap 2% no ienākumiem.
Īslandes iedzīvotājiem obligāti jāmaksā nodoklis paša izvēlētai reliģiskajai organizācijai. Tie, kuri nepieder nevienai konfesijai, šo nodokli novirza Īslandes Universitātei. Baznīca saņem arī finansiālu atbalstu no valsts.
Atšķirībā no Eiropas Ķīnā baznīcas loma pieaug, jo komunistiskā valdība iegulda prāvus līdzekļus kristietības izplatīšanai. Tas šķiet ironiski, jo komunisms neatzīst Dieva esamību.