Ieskatījies serbietē
Liktenis labvēlīgi nolēma, ka tieši Alfijs - mazliet komiskais suņuks ar lielo galvu, ķiršiem līdzīgajām brūnajām acīm, īso un plato purnu, ar mopšiem raksturīgo krociņu uz galvas un gredzenā uz muguras savīto astīti - kļūs par mūziķa Riharda Zaļupes un viņa draudzenes un domubiedra, mūzikas menedžeres Sondras Lāces suni. Rihards godīgi precizē: «Faktiski tā bija Sondras iniciatīva. Man bija pieredze ar trim suņiem un diviem kaķiem, kad vēl dzīvoju kopā ar vecākiem. Pirms Alfija mums mājās bija degu Brūss. Sākām domāt, ka vajadzētu arī kaķi vai suni. Taču kaķis būtu bīstams Brūsam. Reiz Sondra internetā ieraudzīja pasakaini skaista melna mopša bildi un uzlika to uz desktopa. Tas bija kā pamudinājums - meklējām un jau drīz braucām raudzībās - kādā ģimenē dzīvoja astoņus mēnešus vecs mopsis. Ieraudzījām viņu - mats matā kā tas, kas Sondrai uz desktopa! Kucēns pats pienāca, un mums bija āķis lūpā! Nākamreiz jau vedām viņu mājās. Pirms tam gan internetā izstudējām visu pieejamo informāciju par šķirni, tāpēc būtībā mums nekādu pārsteigumu nebija.»
Suņa vārds nav radies nejauši. Rihards skaidro: «Mans vectēvs bija Alfrēds, un vēl man un Sondrai ļoti patīk Alfreda Hičkoka filmas. Tad nu jaunajam ģimenes loceklim devām vārdu Alfrēds, saīsinājumā ikdienā viņš ir Alfijs.» Mūziķa lolotajam mopsim ar dokumentiem viss ir kārtībā, un viņš jau piedalījies vairākās suņu izstādēs. Nesen uz ielas Alfijs ieskatījies kādā skaistā mopšu meitenē, kuras dzimtas saknes meklējamas Serbijā. Starp Latvijas mopšiem dzimtas turpināšana būtu sarežģīta, jo visi jau savā starpā saradojušies. Satuvināties ar serbieti - cita lieta!
Suns ar fraku
Rihards atzīst, ka Alfijs raksturā ir daudz labāks, nekā viņi ar Sondru cerēja. Pirmkārt, mopsis mājās neko nesagrauza un nesabojāja, izņemot nevērīgi nolikto roku krēma tūbiņu, kuru Alfijs ar baudu iezieda savā kažokā, un miskastes maisu, kurš bija atstāts pie durvīm neiznests. Vakarā gruži bija skaisti izkārtoti pa dzīvojamās istabas grīdu. Notikušais saimniekus iemācīja turpmāk visas lietas nolikt vietā, rēķinoties ar mīluļa rakstura īpašībām.
Otrkārt, no rītiem Alfijs saimniekus neapgrūtina ar prasīšanos ārā. Viņš gulēs tik ilgi, cik ilgi guļ Rihards un Sondra. Mūziķis ir atklāts - abi nemaz īpaši nepūlējās atturēt Alfiju no gulēšanas gultā: «Viņš vienmēr ieņem vietu kājgalī, savukārt no rīta nereti visas trīs mūsu galvas atrodas blakus uz viena spilvena. Jā, Alfijs krāc, bet ne tik traki, kā domāju. Viņa ierastā poza ir gulēt uz muguras ar ķepām gaisā, kas liecina, ka suns atrodas drošībā un labsajūtā.»
Senos laikos Ķīnā, kur mopšus uzskatīja par Dieva sūtņiem, lielā vērtē un cieņā bija šķirnes pārstāvji, kuriem pieres vidū bija maza zīme, tāda kā zvaigznīte. Tika uzskatīts, ka tādam mopsim roku pielicis pats Buda. Alfijam balta zīme ir uz krūtīm. Rihards smej, ka viņu suns ir frakā tērpts. Vēl Alfijam ir dubļu mētelītis, tas laika apstākļiem, kad zeme ar debesīm jūk kopā. Suņuka «drēbju skapī» ir arī daži krāsaini tauriņi. Pagājušajos Ziemassvētkos Alfijs tika izgreznots ar sarkanu tauriņu, Sondra, Rihards un suns nofotografējās un izsūtīja draugiem apsveikumus. Tajā gan Alfija tumšais stāvs saplūda ar fonu: «No draugiem saņēmām telefonzvanus - skatāmies, Sondrai sarkans tauriņš pie krekliņa - johaidī, tas taču Alfijs ar savu tauriņu!» Starp citu, toreiz Ziemassvētku dāvanu naudu Rihards ar Sondru aizveda uz dzīvnieku patversmi - lai svētku prieks tiek arī dzīves abižotajiem.
Apzināts ieskrējiens
Vienmēr esmu centusies atrunāt jaunus cilvēkus ņemt suni, kas mūžam steidzīgajiem ir gluži kā dzelmē iemests kuģa enkurs - atbildība, pienākumi, tiesības, disciplīna. Rihards man oponē: «Tas ir mīts. Visu var izdarīt, ja cilvēks pieņēmis lēmumu. Mums ar Alfiju ļoti laimējies. Viņš ir ļoti komunikabls. Kad divas nedēļas bijām Ēģiptē, atstāju Alfiju pie brāļa Liepājā. Viss bija ideāli, Alfijs nemaz neskuma - pretēji apgalvojumam, ka mopši ilgojas pēc saimniekiem un viņu prombūtnē pat atsakās no ēdiena. Alfijs arī neprotestē, ja uz visu dienu paliek mājās viens. Nekādu problēmu!
Jā, viņš mūs disciplinē - ievērojam barošanas un pastaigu režīmu! Gādājam, lai regulāri ar divpadsmit stundu intervālu viņš tiktu vests staigāt. Es tagad cenšos nestrādāt svētdienās, un mēs trijatā braucam pie dabas. Alfijam ļoti patīk braukt mašīnā. Cita lieta, ka atstājam viņu mājās karstā laikā, jo mopši nepanes karstumu - mazā deguntiņa dēļ. Divas ēdienreizes, un nekādu našķu pa vidu! Mopšiem tas īpaši svarīgi, jo viņi - arī Alfijs - ir alerģiski, turklāt ar noslieci uz tuklumu, bet sunim viens lieks kilograms ir tas pats, kas cilvēkam desmit lieku kilogramu!»
Rihards uzteic Alfija modrību: «Viņš ir riktīgs sargsuns. Ne jau tā, ka mestos bikšu starā katram, kas mums tuvojas, bet mājās dzird visu, kas notiek pat pirmajā stāvā, kaut mēs dzīvojam trešajā stāvā. Naktīs tas zeltaini samtainais baritona tembriņš mūs abus ne vienu reizi vien uzrāvis gultā sēdus. Uz koncertu arī nevar viņu ņemt līdzi - kad atskan aplausi, Alfijs pievienojas rejot!»
Visu sarunu Alfijs pacietīgi guļ pie Riharda kājām un vēro apkārtni. Viņš var būt drošs un mierīgs, jo nokļuvis ģimenē, kur tiek uzskatīts par saimniekiem līdzvērtīgu būtni. Atvadoties Rihards smaida: «Alfijs mums ir laimīgs ieskrējiens - tagad zinām, kā ir, kad mazs bērns mājās, - izrādās, tas ir ļoti forši! Un vēl jau nav teikts, ka neizdomājam iegādāties arī otru mopsi!»