Un tad vienā reizē viņš norunātajā mūsu satikšanās vietā ieradās kopā ar jauno galda biedreni. Tā bija cienījamā skatuves māksliniece Elza Radziņa. Iepazināmies. Un turpmāk katru dienu pavadījām kopā.
Māksliniece ļoti ātri prata likvidēt distanci starp mums, jutāmies kā sen pazīstami draugi. Drīz es pieradu, ka neuzkrītoši vai uzkrītoši mums, visiem kopā ejot, piegriež uzmanību, sačukstas, drošākie nāk klāt, sasveicinās...
Iesim abas basām kājām!
Varu teikt, ka cilvēku ar tik dabisku izturēšanos un neviltotu sirsnību neesmu vairs sastapusi.
Dažas epizodes. Uz kūrortu biju paņēmusi jaunas basenes, tīri glītas, bet ražotājs nebija padomājis, ka ar tām būs arī jāstaigā. Kad es, ciešanās saviebtu ģīmi un klibojot uz abām kājām, pārvietojos pa Druskininku galveno ielu, Elza piedāvāja: «Es noaušos, un iesim abas basām kājām.» Knapi viņu atrunāju. Kas tad man, bet pazīstama aktrise konservatīvajā padomju laikā staigās pa pilsētu bez apaviem!
Elza Radziņa pati necentās īpaši iznesties, bet gaitā un stājā bija cēls majestātiskums, kas atšķīra viņu no citiem. Aktrise nevienam neatgādināja, kas viņa ir, gluži otrādi - uzsvēra savu proletārisko izcelsmi.
Māksliniece pat neveikli jutās, kad, lai dabūtu vienvietīgu istabiņu, sanatorijas priekšniekam nācās stādīties priekšā kā PSRS Tautas skatuves māksliniecei. «Bet es citādi nevarēju,» viņa taisnojās, «biju tā nogurusi, ka negribējās būt istabā kopā ar vēl kādu.»
Vai jūs esat tā?
Mēs bijām atbraukuši ar savu balto žigulīti un no procedūrām brīvajā laikā pabraukājāmies pa apkārtni, aizbraucām uz Baltkrieviju, Grodņas pilsētu. Elza nopriecājās, kad izdevās nopirkt baltas basenītes. Toreiz jau veikali bija tukši, normālas preces zem letes, bet aiz letes - nelaipni pārdevēji. Atpakaļceļā Elziņa dziedāja: «Man ir baltas kurpītes, Es māk dejot lambetvok.» Lielu prieku sagādāja arī Grodņā pirktā brokastu servīze - sarkana ar baltiem zirnīšiem. Tieši tādu viņa bija vēlējusies.
Grodņā cilvēki bija atklātāki, daudzi pienāca, pajautāja: «Vai jūs esat tā?» Elza nevienu nenoraidīja, ar visiem parunājās, deva autogrāfus.
Par viņas dzīvi neizjautāju, klausījos, ko viņa pati stāstīja. Neparastas tolaik likās draudzīgās attiecības ar šķirto vīru. Viņš piepalīdzot vasarnīcā smagākajos darbos, viņa jaunā sieva pieskatot un uzkopjot Elzas vasaras māju. Nodomāju, ka tā var dzīvot tikai sirdsskaidri cilvēki.
Kā dāvanu meitai Elza izvēlējās halātiņu. «Ko gan citu,» viņa skumji noteica. Neilgi pirms sanatorijas Elza Radziņa bija smagi slima, tik smagi, ka pašai likās, ka būs jāšķiras no dzīves. Bet tam brīdim jāsagatavojas. Elza salikusi drēbītes pēdējai gaitai, tikai problēma - vai vajadzīgs arī krūšturis? Domājusi, domājusi, līdz beidzot nolēmusi to atstāt vīra ziņā.
Parkā lasīja dzeju
Kādu dienu mans Rolands no savas īrētās gultasvietas neatnāca uz pusdienām. Elza bija uztraukusies: «Iesim meklēt!» Mēģināju iebilst - gan jau parādīsies, līdz viņa mājai bija prāvs gabals. Bet Elza uzstāja: «Nē, tā nevar! Iesim!»
Tālu gan toreiz nebija jāmeklē - līdz tuvākajai autobodei. Elza Radziņa labprāt stāstīja par filmēšanos, par Hamletu, kura uzņemšanas laikā vairākkārt bijuši kuriozi ar krievu valodu. Krievu valoda nebija viņas stiprā puse.
Sēžot parkā, viņa mīlēja lasīt no galvas savas iemīļotās dzejnieces Ārijas Elksnes dzeju. Arī Bītlu koncerts Londonā māksliniecei bija sniedzis pozitīvas emocijas.
Labākā piemiņa
Kādu dienu Elza Radziņa teica: «Gribu jums atstāt kādu piemiņu.» Saausījos. «Iesim kopā nofotografēties!» viņa aicināja. Man nekad nav paticis fotografēties, aizbildinājos - nav frizūras, jāpārģērbjas. Bet Elza uzstāja, un tā tapa šis uzņēmums. Tagad labāku piemiņu nevaru iedomāties.
Skaistā 1987. gada Druskininku vasara beidzās.
Prast saņemt ziedus
1988. gada maijā saņēmām ielūgumu uz izrādi Lauva ziemā tagadējā Nacionālā teātra Aktieru zālē. Henrija II, Anglijas karaļa, sievas lomā - Elza Radziņa. Līdz ar ielūgumu uz izrādi uzaicinājums starpbrīdī iegriezties bufetē.
Iegriezāmies, bet, kad tuvojāmies norādītajam galdiņam, bufetniece bargi noteica: «Šīs vietas rezervētas!» Vēlāk gan izrādījās, ka kafija un kūkas uz galdiņa domātas mums.
Izrāde tuvojās beigām, klusītiņām sākām izsaiņot rozes. Vajadzēja pasniegt Rolandam, bet mans lielais brašulis, kas nekad ne no kā nav baidījies, pēkšņi kļuva nedrošs un kaut kā pavisam dīvaini ar kātiem uz augšu pastiepa puķes uz aktrises pusi.
Nav nekāds joks uz skatuves publikas priekšā pasniegt ziedus! Bet Elza ar plašu žestu veikli paņēma buķeti un, nedaudz izpletusi, pacēla gaisā. Skaisti! Skatījos, ka vēl svarīgāk nekā pasniegt ir prast saņemt ziedus. Un Elza Radziņa to prata.
Skanēja aplausi. Skatītāji piecēlās, sāka atstāt zāli, un tad pa rindām atskanēja: «Beatrise! Kur Beatrise? Pieejiet pie skatuves!» Izrādās, Elza gribēja vēl mūs redzēt, iepazīstināja ar vīru Oļģertu Šalkoni. Tā arī bija pēdējā reize, kad šo patiesi garā lielo un bagāto sievieti redzējām tuvumā.
Palicis gaišums
Elzas Radziņas vairs nav, bet palicis gaišums, ko viņa bagātīgi visiem dāvāja.
Esmu laimīga, ka arī man īsu laiku gadījās sildīties šīs personības gaismā un siltumā, izbaudīt cilvēcisko vienkāršību un sirsnību. Tā bija viena no skaistākajām vasarām manā mūžā.