Šī vasara bija sarunām bagāta. Saruna kā dzīves žanrs spēj atdot ziemas periodā dzisušo jēgapziņu. Vienalga, pie rīta kafijas zem liepām, pie sarkana vīna zem ābelēm, pie vīgriežu tējas vakara miglā, ieklausoties un iekļaujoties vienotā pasaules pulsācijā, tu nonāc pie vārtiem, kas, šķiet, tūdaļ atdarīsies, un tu sapratīsi visus musturus, zīmes un salikumus. Nav svarīgi, ka tie neatveras nekad, kamēr esi dzīvs, svarīgi līdz tiem aiziet katras sarunas gaitā. Man šovasar laimējās - nebija neviena sarunbiedra, kas runātu tikai monologos, tā ir iznīcinoša psihoterapeita prakse klausītājam, kaut pa reizei nav ne vainas iejusties arī tādā lomā, ja vien runātājs pēc savas uzstāšanās ir kļuvis kvalitatīvi cits. Sarunas bez pieņēmumiem par to, kādai jābūt sarunai. Atļauts ir viss. Garas pauzes, pievēršoties mākoņu gaismēnām, ūbeļu saucieniem vai sienāžu čīgāšanai, kuras laikā nākamie vārdi sariešas kā rasa zālē. Kāda asara, kas palīdz notecēt vārdam, smieklu elsas, kas sastrēdzina vārdus lavīnā, kas gāzīsies citā mirklī. Sarunas, ne pļāpas. Vienīgais, ko saruna pieprasa, ir patiesums. Meli sarunu nogalina tāpat kā draudzību. Būdami realitātes līdzradītāji, mēs veidojam savstarpējo jēgu. Gan runādami par savu garīgo attīstību, gan noslēpumaino pasaules iekārtojumu, gan citu cilvēku iespaidu uz mūsu dzīvēm, mēs visi kā viens secinām, ka manipulēt iespējams vienīgi ar garīgi netīriem cilvēkiem. Tikai tīrs cilvēks ir brīvs cilvēks. Mēs runājam, mēs dzirdam viens otru, neko nepierādām, neko neuztiepjam, nedeklarējam un nepieprasām. Mēs esam un zinām, ka tie, kas visvairāk mūs neieredz un skauž, ir tie, kuriem mēs redzam cauri, nevis tie, uz kuriem tikai skatāmies. Visas vilšanās ir tālab, ka bijām tikai skatījušies, ne redzējuši.
Latvija ienāca katrā, pat visintīmākajā sarunā. Mēs tinām filmu līdz bērnībai, skolām, augstskolām, mēģinot saprast to krustpunktu, kurā sākās ceļš uz šodienu, un mēs aizgājām nepareizi. Kliķi un režīmu mēs pieminējām, vien garāmejot, tādējādi nedodot tai spēka enerģiju. Ar vienu savu vienaudzi vienojāmies, ka, paldies dievam, mēs esam gatavas notiekošajam, jo mums ir padomju laika sūrais autsaidera rūdījums - spēja norobežoties savā gara pasaulē un to uzturēt mūsu dzīvībai nepieciešamajā klimatā. Bažas par tiem, kas piedzimuši vēlāk - infantilā cerībā uz mūžīgu patērēšanu. Kad reliģijas sačakarējušas pasauli karos un mēģinājušas pazudināt Dievu (par laimi, tas nav iespējams principā), kad Latvija piepeši izrādījusies katoliska valsts, cilvēki, kas raduši tikt kāda ganīti, nudien var apjukt.
Izcilākā grāmata, visdievišķākā mūzika, dvēselē iemetusies filma un mākslas apvārsnis, ko dali ar sarunbiedru, ir uzticības pavadonis un sargs tavām būtības alkām. Kas viss ir? Nekādam citam jautājumam nav nozīmes. Bet tas ir ļoti riskants jautājums. Bez kredītiem. Dimbas laiku un piespiedu atvaļinājumus pavadīt karaliskās sarunās ir ikviena cilvēka iespēja.