Šo nelielo epizodi nepieminu tāpat vien. B. Estberjs nebija vienīgais zviedru izglītības speciālists, kurš neslēpa - Zviedrija gribētu tuvināties Somijas panākumiem. Lai gūtu panākumus, zviedriem nav jāatsakās no sava izglītības modeļa ar brīvo skolu izvēli un aso konkurenci. To neviens arī negrasās darīt. Taču būtiski ir saprast Somijas pieredzes galveno mācību - kvalitatīvas izglītības būvēšanā svarīgākās figūras ir skolotāji. Zviedri to ir sapratuši, un vismaz vārdos amatpersonas pauž gatavību sākt garo ceļu, lai panāktu, ka par skolotājiem kļūst tikai paši talantīgākie jaunieši (tagad Zviedrijā konkursa uz vietām pedagoģijas programmās faktiski neesot), ka topošie pedagogi iegūst konkurētspējīgu izglītību un karjeras attīstības iespējas. Tieši tā ir atslēga, lai uzlabotu izglītības kvalitāti skolās. Un tieši tie ir akcenti, kuru ļoti pietrūkst izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa reformu piedāvājumā.
Papētot tuvāk vaučeru sistēmu, ko rosina pārņemt Latvijā, redzams - modelis «nauda seko bērnam» labi darbotos bērnudārzu finansēšanā. Vispārējās izglītības gadījumā tas nešķiet tik pārliecinoši. Izstrādājot precīzu finansēšanas modeli «nauda seko skolēnam līdz skolai» tā, lai tas neiznīcinātu labi strādājošas mazās skolas, lai izslēgtu iespēju skolu veidošanu padarīt par «pliku» biznesa projektu, iespējams, var panākt rezultātu, kas nepasliktinās izglītības piedāvājumu. Tad gan līdztekus jābūt piedāvājumam, kā novērst noslāņošanos, ko var radīt izglītotāko un informētāko vecāku bērnu nonākšana vienās skolās, bet neizglītotāko - otrās.
Taču jautājums ir, vai no šīs reformas var gaidīt jūtamus uzlabojumus izglītības kvalitātē. Pretenzijas uz to ir, bet droša seguma tām nav. Piemēram, Zviedrijas pieredze liecina, ka vaučeru sistēmai ir visai vāja saikne ar izglītības kvalitātes paaugstināšanos. Skolu konkurence nebūt nenozīmē, ka visas metušās sacensties ar kvalitatīvāko izglītības piedāvājumu un ka visi vecāki kļuvuši par aktīviem izglītības «produkta» patērētājiem un ļoti seko līdzi, vai savu atvasi sūta iespējami labākajā skolā. Es neredzu argumentus, kas liek domāt, ka Latvijā viss būs citādi, ka pie mums skolas konkurēs tikai ar kvalitatīvāko piedāvājumu, nevis, piemēram, pašvaldības pārraktu ceļu, lai skolēni nevar nokļūt citā skolā. Šeit ir runa par sabiedrības izpratni par kvalitatīvas izglītības nozīmi un vienošanos, kas vispār ir kvalitatīva izglītība. Šādas izpratnes panākšana būs grūts darbs, ja pat valdībai izglītība nav starp pirmajām prioritātēm.
Ieviešot vaučeru sistēmu, vairs nebūtu jāpiedzīvo līdzīgas situācijas kā nesenā pagātnē, kad labus rezultātus uzrādījusī Jūrmalas Alternatīvā skola nonāca pastāvēšanas grūtībās. Vaučeru sistēma uzirdina augsni izglītības piedāvājuma dažādošanai, bet skolas ar alternatīvām pedagoģiskām pieejām, visticamāk, būs tikai atšķirīgi gadījumi, nevis visas izglītības sistēmas pazīme. Jāpatur prātā, ka vaučeru sistēma ir tikai finansēšanas modelis. Lai celtu izglītības kvalitāti, jāveic citi būtiski priekšdarbi. Nozares ministrs jau piedāvā lielāku brīvību skolām, kas ir viens no priekšdarbiem. Bet iesaku paturēt prātā - mums ir un būs nepieciešami labi sagatavoti, talantīgi, motivēti un radoši skolotāji. Tikai tad radīsies kvalitatīvs skolu piedāvājums un arī radošas pedagoģiskās pieejas. Un to vaučeri neatrisinās.