«Šādu specializāciju nosaka naudas plūsma. Ja mēs strādātu pilna cikla saimniecībā no sivēnmātes līdz nobarojamai cūkai, mans lats saimniecībā tiek investēts uz desmit mēnešiem. Savukārt šajā laikā mūsu ekonomiskajā situācijā es nevaru garantēt, ka atpakaļ dabūšu latu un vēl peļņu. Sivēnu ražošanā šis periods samazinās uz pusi, tie ir pieci seši mēneši no sivēnmāšu apsēklošanas brīža,» skaidro K. Melbārdis.
Viņa saimniecībā ir 1060 sivēnmāšu, cūku kopskaits ar sivēniem pašreiz ir 7240, ieskaitot ap 1500 nobarojamo cūku. «Audzējot sivēnus, tiešā veidā gaļas cena mūs neietekmē, bet tirgus ir saistīts - ja gaļas cena krīt, arī sivēnu cena krīt.
Eksporta cenas nosaka pēc dāņu biržas, mēs nevaram ietekmēt sivēnu cenu veidošanos,» norāda zemnieks. Galvenais stimuls pārdot sivēnus eksportā ir atšķirīgie maksāšanas termiņi. Bieži vien pircējs Latvijā par cūkām norēķinās tikai četru mēnešu laikā, kurā jau ir pieauguši nākamie sivēni, bet, lai tos izaudzētu, nākas ņemt kredītus, kas ir lieks finanšu resursu patēriņš.
Pirms desmit gadiem, sākot šo biznesu, K. Melbārdis sastapis arī tādus banku kredītspeciālistus, kas prognozējuši uzņēmuma bankrotu jau pirmajā gadā. Tomēr PF Vecauce strādā jau desmit gadu, sivēnmāšu skaitu palielinot no 80 līdz 1060.
«Cūkkopība vienmēr ir skaitījusies riska nozare ar paaugstinātu garantijas pieprasījumu. Ja mēs gribam paņemt kredītu, tā segumam jābūt vismaz 200%. Jauni uzņēmumi to nevar nodrošināt, tāpēc tirgū neredzam nevienu jaunu vietējo uzņēmumu. Ienāk rietumnieki, kuriem ir citi finanšu resursi un kuri lielākoties Latvijā nefinansējas,» uzskata K. Melbārdis.
Vecaucē roku darbs ir samazināts līdz minimumam, tāpēc uzņēmums nodarbina tikpat daudz strādājošo, cik tā dibināšanas brīdī, - 14 -, no kuriem seši ir cūkkopji.