). Tiesa, dekoratīva stilizēšana dažādos salikumos ar klasisku pareizību un estetizāciju lielā mērā marginalizē glezniecību attiecībā pret mākslas laikmetīguma kritērijiem. Atliek piesaukt jau pasenā postmodernisma citātomāniju, pārējā pasaulē aizmirsto gleznošanas amata prasmi un katra mākslinieka tiesības uz individuāliem meklējumiem, kas robežojas ar tradicionālu taciņu mīšanu bez liekām pārdomām. Bet varbūt tieši vizuālās ilūzijas programma ar vecmeistaru mantojuma bagāžu un konkretizēta vēstījuma potenciālu var piedāvāt jaunu atslēgu glezniecības aktualitātes mīklai?
Anita Arbidāne (1983) 2008.gadā absolvējusi LMA Figurālās glezniecības meistarklasi un izstādēs piedalās kopš 2004.gada. Viņas darbos citējumi un avoti (Itālijas un Nīderlandes renesanse, sirreālisms) ir absolūti atklāti un reizēm ļoti precīzi, perfekti iluzora glezniecība izdzēš ekspresīvi formālu, dekoratīvu aptuvenību, arī mūsdienīgi motīvi neļauj gleznas uztvert vien kā vingrinājumus formas attiecību izspēlēšanā. Lokāli specifiskā māka «taustāmi» attēlot jebko ir apliecināta - gleznas atgādina dārgus, amatnieciskā perfekcijā apstrādātus objektus, īpaši miniatūrie portretiņi milzu ietvarā (Mini me, Kaķītis ar pērļu siksniņu, Vovačka, visi 2009). Arbidānes gleznās atkārtojas jūras veltes, Siāmas kaķis (Launags ar niansēm, 2009) un visvairāk - viņa pati, labprāt «ielecot» citu gadsimtu vizuālajos tēlos un kompozicionālajās shēmās, kā arī iesūtot tur pa kādam mākslas pasaules laikabiedram (Dzīres, 2008). Glamūrā spožuma virskārta vedina uz bezrūpīgi estetizējošu niekošanos, tomēr to līdzsvaro zināms moralizējošs saturs. Dienišķā maize (2009) izrādās esam smalko pieņemšanu atribūti - ikru maizītes, vīnogas, omārs un citi našķi, daļa no kuriem, diedziņos piekārti, aizslīd no gribētāju rokām un kaķīša kārajām acīm. Prezidents Zatlers ar trusīti (Renesanse, 2009), pārcelts XV gadsimta glezniecības valodā (Rīgas fragments ar pili aiz loga vien ir ko vērts), protams, paplašina renesanses jēdzienu no mākslas vēstures līdz šodienas politikas iespējamībām, liekot izvēlēties, vai saskatīt baiļu un gļēvulības vai arī pašlaik visnotaļ nepieciešamās modrības simbolu - saskaņā ar zaķim piedēvēto spēju gulēt vaļējām acīm. Arbidānes citējumi brīžiem pietuvojas copy-paste metodei iz glezniecības vēstures, piemēram, Logs (2007) precīzi reproducē nīderlandieša Petrusa Kristusa gleznu Jaunas sievietes portrets (XV gs. 60.-70.gadi) ar visām plaisiņām, tiesa gan, atstājot neziņā, vai skumjās sievietes funkcija ir pielīdzināties putniņam uz loga, kas patiesībā ir akla niša, vai vēl kas cits. Darbā Teiksmaino princi gaidot (2008) daiļavas, kas šķiet pati Arbidāne, fonu veido klinšu un jātnieka motīvs, pa taisno iekopēts no XV gs. florencieša Benoco Gocoli greznu detaļu pārsātinātajiem darbiem, bet autores noslēpumainais smaids darbā Pašportrets ar omāru/Madonna (2008) pavisam tieši interpretē Leonardo da Vinči gleznoto sieviešu vaibstus. Tas nebūt nav viss, ko izstāde piedāvā klasikas kultūrslāņu detektīva acij.
Renesanses optisko ilūziju jomu organiski papildina XX gadsimta zemapziņas iluzoro pierakstu mantojums - sirreālisms. Var strīdēties, vai Salvadora Dalī un Renē Magrita ideju reciklēšana ir īpašs atradums, taču nenoliedzami efektīgs un ironisks - kā paletes seja ar vīna glāzes lūpām darbā Mākslinieks šķērsgriezumā (2009). Te izmantots klasiskais Dalī paņēmiens ķermenisku ilūziju radīšanai no priekšmetiem (piemēram, Mejas Vestas seja, 1934-1935) plus arī sveicieni Renē Magritam, kura loģiski neiespējamie objekti visbiežāk karājas uz rāmi zilu debesu fona ar liegiem, baltiem mākonīšiem. Atšķirībā no depresīvā mākslinieka darbā Trūkst iedvesmas (2009), kuru trīs mūzas vilina katra uz savu pusi, jaunajai gleznotājai iedvesmas netrūkst, to smeļot pastāvīgā migrācijā starp mākslas vēstures lappusēm un savu tuvāko apkaimi. Rezultātā top intriģējoši hibrīdas vīzijas, tomēr cik ilgam laikam intrigas pietiks, pagaidām grūti pateikt.