Kas mainījies profesijas uztverē pa šo laiku?
Ja runā par visu radošo mūžu, ik pa laikam jau kaut kas mainās, bet faktiski esmu nostabilizējies jau diezgan sen. Arī skatījumā uz citiem. Esmu kļuvis iecietīgāks. Ļoti labi jūtu, ka ceļi mākslā var būt dažādi, bet es tomēr eju savu - diezgan brīvu, diezgan krāsainu, pozitīvu pret dzīves vērtībām. Nemēģinu iegrimt pasaules pārveidošanas tēmās vai negāciju meklējumos. Bet apkārtnē skatos joprojām diezgan rūpīgi.
Vai izstādes ir retrospektīvas, vai ir arī jauni darbi?
Abās izstādēs ir dažādu gadu darbi, un man vecie neliekas pretrunā ar tagadējiem. Majoros - tikai akvareļi. Eļļas gleznu izstādē Tukumā esmu izstādījis darbus no Mākslinieku savienības muzeja krājuma, kas savulaik radīja diezgan lielu ažiotāžu. Laimdota Mūrnieka portrets, Birutas Baumanes portrets (no mugurpuses, ar mazu ironiju, kāda jau man raksturīga). Tie bija darbi, kas aizgāja uz urrā! Tāpat paņēmu no fondiem gleznu Mītiņš cehā, ko noņēma no izstādes 80. gadā, jo nobijās no kaut kādiem Maskavas viesiem. Man vēl tagad tas darbs tīri labi patīk.
Vai joprojām gleznojat ainavas dabā?
Katru vasaru braucu plenēros. Pagājušogad biju starptautiskā plenērā Vestienā, tapa Vestienas muižas gleznojums. Tur gleznošana notiek tiešām veiksmīgi, šogad atkal braukšu uz turieni. Ainaviskie darbi parasti top plenēros, bet kādreiz pie tiem pastrādāju arī pēc tam darbnīcā.
Kā vienā cilvēkā sadzīvo analītisko, trāpīgo tekstu un impresionistisko brīvo gleznu autors?
To trāpīgo analītiskumu jau sen esmu atmetis. Nu jau ilgāku laiku esmu kļuvis par informatīvu interpretētāju. Zinot no iekšpuses gleznošanas darbu, varu iejusties citu autoru rokrakstos. Vēsturiski raksti arī ir bijuši, tiem vajag muzejus un arhīvus. Mums te Bigauņciemā muzeju nav. Atmetu kritiku varbūt arī tāpēc, ka pēc tās analizēšanas ir grūti gleznot pašam, jo visu kritizēju, bet vēsturiskus un traktējošus tekstus varu rakstīt joprojām.