Piemēram, vakar satiku kolēģi riteņbraucēju uz Akmens tilta. Pārmijām dažus brīnišķajai vasarai veltītus vārdus, kad pēkšņi kā ārprātīgs viesulis ar savu vellapēdu pašāvās man garām jauneklis, baisā maitas putna balsī brēkdams, ko maisos pa kājām! Ja viņš būtu mazliet piebremzējis, es pateiktu, ka nestāvu uz velosipēdistu celiņa, ka sarunāties vēl nav aizliegties un Nīderlandē, kur cilvēki piedzimst jau ar riteni, pa speciālajiem celiņiem arī brauc ātri. Taču, ja gadītos kājāmgājējam ar velosipēdistu sadursme, vaina gultos uz riteņoto. Jo viņš tajā situācijā ir stiprākais, bet cilvēks bez braucamā - vājākais, tātad vairāk aizsargājamais.
Šādas situācijas gadās bieži. Nu kaut vai - kad pagājušajā svētdienā LNT mirka asarās, aicinot ziedot nelaimīgiem bērniem, nevarēju pat iedomāties, ka tas ir tikai viens posms garā ķēdē. Un ka dienu vēlāk un tā vēl četrus vakarus pēc kārtas vairāku stundu garumā precīzi pirms vēlēšanu kampaņas mērījumu sākuma, bez pieteikuma programmā labuma mērce tiks servēta jau citā šķīvī. Nu jau no viena leņķa un otra skatītāju zemapziņā tiks dzīta kustības Par labu Latviju emblēma, protams, fonā laižot tekstus par tautu, pieprasīšanu, glābšanu.
Esmu naiva un, kad, piemēram, dzirdu, ka Rīgas vicemērs Šlesers 50 dienas nav bijis domē darbā, vispirms berzēju ausis, vai nepārklausījos. Un tikai tad mēģinu iztēloties, kā būtu, ja es, teiksim, bez kājas ģipša mētelītī neietu uz darbu?
Nemaz nerunāju par savu kaimiņu, kurš katru nedēļu nāk mājās trīcošu sirdi, vai viņam samaksās, cik, vai varbūt atkal ko nogriezīs. Jo īpaši nomācoši tas ir tāpēc, ka firmas īpašnieks ir liels gara radinieks slavenajam Raiņa Labdarim. Tam: bagāts viņš, bet mīkstu sirdi, dzird par grūtdienīšu mokām un... brīdī, kad nu vajadzētu prasties, izvelk savu nēzdodziņu. Vai, konkrētajā gadījumā nopērk jaunu luksusa auto.
Tā gan varētu būt aizraujoša saruna - kas valstī notiek, kad valda krīze, bet tās smagumu iznes viena daļa. Otra daļa turpina dzīvot labi un vēl labāk, jo attiecībā pret darba ņēmējiem ierobežojumi ir vienīgi uz papīra, pēc principa - ej un sūdzies! Kurš pieaudzis cilvēks nesaprot, ka tas izklausās smieklīgi? Valsts ir pavērusi slūžas pelēkajai ekonomijai, un, kaut gan pirmām kārtām par šā tuvredzīgā soļa sekām jāatbild ir tai, līdzatbildīgi esam mēs visi. Tikai, kā gadījumā ar riteņbraucēju un gājēju Holandē, vienmēr būtu jāatceras, kurš ir vājākais, kuram ir mazākas vai pat tikai minimālas iespējas ietekmēt notiekošo.
Nuja, bet par šādu kutelīgu tēmu izrādes gan nekur nav manītas. Tās vienu otru figurantu varētu padarīt sabiedrības acīs mazāk spožu. Vēl vairāk - tas nozīmētu meklēt atbildi uz galveno jautājumu: kas ir pamatā tam, ka šajā skaistajā zemītē viss ir sagājis šķērsām? Proti, vai ne tas, ka palaisti vaļā cilvēku viszemākie instinkti? Kā saka, pāri līķiem, izzogot aci no pieres laukā... uz zvaigznēm?
Man patīk mācītāja Jura Cālīša doma, ka, piemēram, vērtējot skolu darbu, vajadzētu paraudzīties arī, kādu sirdsgudrību tās dod. Vai ar sagatavošanu konkurencei vien nav par maz.