Elīnas Garančas meistarības briedums un balss jaunās kvalitātes - pazīstamajam spodrumam un niansētībai klāt nācis sulīgs tembra dziļums - bija galvenais balsts Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenā diriģenta Karela Marka Šišona vadītajā Dž. Verdi Rekviēma atskaņojumā līdzās orķestra un kora (VAK Latvija un Latvijas Radio koris) muzicēšanas iespaidīgajām dimensijām no satriecoša spēka līdz skaņas un klusuma robežai. Starptautiskā solistu ansambļa dalībnieki pārliecināja katrs atsevišķi, taču balsu krāsu un arī spēka ziņā bija pārāk dažādi, lai vienotos harmoniskos kopdziedājumos. Pianissimo vietās M. Kraiderei bija grūti savaldīt savu lielo, dramatisko balsi. Kopiespaids bija gana spilgts, tomēr nevarēja konkurēt ar neaizmirstamo paša Šišona šī opusa lasījumu LNSO 2008./2009. g. sezonas noslēgumā Lielajā ģildē vai emocionāli iespaidīgo interpretāciju 2007. gada vasarā Sv. Pētera baznīcā, kam itāļu diriģents Pjērs Džordžo Morandi bija sapulcējis vokāli līdz šim vissaderīgāko kvartetu: I. Kaizerfelde (Austrija), N. Krasteva (Bulgārija), A. Antoņenko un E. Siliņš (Latvija). Kaut arī cilvēku sarunā ar Dievu šoreiz nejaucās bumsī-bumsī ritmi no Dzintaru koncertzālei tuvējā atrakciju parka, tomēr brīvdabas atmosfēra neveicina gremdēšanos Verdi Rekviēma satura un formas vērienā.
5 5 5 5 5
Var diskutēt par vēlēšanos noslēgt Rīgas festivālu, atskaņojot Dzintaru koncertzālē dramatisko Džuzepes Verdi Rekviēmu. Šim ģeniālajam darbam, lai tas pilnībā uzrunātu, nepieciešama noslēgta telpa, kurā pār klausītāju galvām tad varētu brāzties efektīgie Dies Irae zibeņi. Dzintaros skaņa izplēnēja gaisā, neļaujot pilnībā koncentrēties interpretācijas detaļu baudījumam. Pasākuma krāšņā puķe bija publikas iemīļotā Elīna Garanča. Viņas tembrs nedaudz mainījies, balss kļuvusi apjomīgāka, katrs viņas solodziedājums - nostrādāts, precīzs, izdevies. Diemžēl to šoreiz nevar teikt par pārējiem partneriem, kuru profesionālās kvalitātes mērāmas kā galvas tiesu zemākas. Kopējo ansambļa skanējumu neveiklu darīja soprāna Mišelas Kraideres dziedājums: viņai bija grūtības atbilstoši intonēt savas partijas augšējo reģistru, arī pārējā tesitūrā tika forsēta skaņa, radot nevajadzīgu sasprindzinājumu. Intonācijā daudz precīzāko tenora Josepa Kana balsi raksturoja visai vienveidīga tembrālā nokrāsa. Latviešu bass Rihards Mačanovskis kopdziedājumos bija teju nemanāms. Spilgtākās epizodes uzbūra tieši kora dziedājumi. Diriģents K. M. Šišons iedvesmoja to censties un panākt labāko rezultātu. Verdi mūzika un mīlestība pret dažiem mūsu māksliniekiem koncertu ļāva noslēgt ar publikas stāvovācijām.
5 5 5 5 5
Bezgala pieticīgajā bērnu izrāžu piedāvājumā priecē katrs gaumīgs jaunuzvedums, jo īpaši, ja izrādes pamatā latviešu autora darbs. Jaunajai Lienas Šmukstes izrādei ir funkcionāls, bērniem atbilstošs formāts - nenogurdinošs garums, fantāziju rosinoša Kristīnes Vītolas telpa un asprātīgi kostīmi. Arī aktieri Sandra Zvīgule, Jana Čivžele, Varis Piņķis un Ģirts Krūmiņš darbojas aizrautīgi. Jo īpaši Ģirtam Krūmiņam noļukušo ausu Krancis ir elegants vainagojums spožajai Oblomova un Vigīlijas sezonai. Tomēr pārējo ļoti kvalitatīvo JRT bērnu izrāžu kontekstā Sapņi kažokos jūtami zaudē visai pieticīgo dramaturģisko kvalitāšu dēļ. Stāstiņš par suņiem un viņu saimnieci ir Disneja/Holivudas industrijā daudz tiražētās fabulas latvisks lokalizējums ar skaidru un atbalstāmu morāli (nevajag izvēlēties draugus pēc spalvas spožuma vai zīmolotas somiņas), tomēr tam būtiski pietrūkst dramaturģiskās struktūras un centrālā notikuma. Turklāt simpātiski naivais izrādes vizuālais tēls un aktieru spēles veids kontrastē ar daudziem ironiskiem citātiem no mūsdienu popkultūras, raisot neizpratni par izrādes veidotāju iecerētās mērķauditorijas vecumu.