«Vergturību» kaismīgi noliedz gan I. Grīšļa sieva Līga, gan sastaptie Liepnas iedzīvotāji, par pārējām apsūdzībām tikai noplāta rokas - kas mēs tādi, lai par to spriestu...
Iepriekš medijos izskanējusī informācija par situāciju Liepnā ir patiesi šokējoša. Piemēram, Kas jauns I. Grīsli nodēvējis par pagasta «krusttēvu», vergturi, kontrabandistu, slepkavu un zagli vienā personā. Viņš par vergiem esot padarījis vietējos alkoholiķus, barojis viņus tikai ar maizi un ūdeni, regulāri iekaustījis un slēdzis metru reiz metru lielos metāla būros. Viens no šādiem «vergiem» - 1990. gadā dzimis jaunietis - esot noslepkavots, kad mēģinājis izbēgt.
«Lielā māja, kam logu nav»
Iebraucot Liepnas pagastā, apjautājamies vietējiem, kur meklējamas «dzimtkunga» mājas, un saņemam visai neprecīzus mājienus ar roku - tepat netālu no skolas, tur aiz kūdras ceha un tamlīdzīgi. Tomēr ar šādām norādēm izrādās vairāk nekā pietiekami, jo, kā daudznozīmīgi nosmīkņā kāda kundze, ēku nevar nepamanīt: «Tā lielā māja ar sarkano jumtu, kam pirmajā stāvā logu nav...»
Liepna pēc pirmā acu uzmetiena nešķiet pārticīgākā vieta Latvijā. Pagasta centrā gan manāma Eiropas Savienības fondu naudas klātbūtne, piemēram, pie vietējās vidusskolas uzcelta moderna sporta zāle, bet dzīvojamo māju stāvoklis par lielu labklājību neliecina. Tādēļ uz apkārtējā fona Grīšļu ģimenes trīskorpusu savrupmāja izceļas jo vairāk - nesen celta, lielu bruģētu pagalmu un vairākām saimniecības ēkām.
Pagalmā stāv vairākas automašīnas, pārsvarā lielgabarīta, pie ķēdes rej suns, bet izskatās, ka neviena nav mājās, tādēļ izlemjam vispirms aprunāties ar kaimiņiem. Viņi par Grīšļu ģimeni runā gandrīz kā par aizgājējiem - pagātnes formā un vai nu labu, vai neko. Par slepkavību un citiem pārkāpumiem sarunas nevedas - vietējie sakās par to neko nezinām, bet vergturības pieminēšana uzjundī karstas emocijas.
«Grīšļi bija vietējie uzņēmēji, ar metāllūžņiem pārsvarā ņēmās, bet maz par to zinu. Ka tur vergturība bija, tās pilnīgākās muļķības. Tie cilvēki brīvprātīgi bija, gribi strādā, gribi - ne. Labi zinu, man pašai vīrs tur savulaik strādāja. Smējos, kad dzirdēju, ka viņus ar ūdeni un maizi baroja. Ja tik tiešām tā būtu, šaubos, vai [I. Grīšļa sieva] Līga būtu kartupeļu mizošanas čempione. Prasu viņai, kā tev tik ātri sanāk, viņa atbild - bet lielo baru tak vajadzēja kaut kā pabarot!» stāsta kaimiņmājas iedzīvotāja.
Pēc vietējo stāstītā, par vergturību medijos nodēvētā Grīšļu ģimenes strādnieku pieņemšanas prakse bijusi teju vai labdarība. «Tā saucamajiem dzērīšiem bija darbs, varēja kādu kapeiku nopelnīt, jo tā jau Liepnā darba ir maz - divas skolas, gateris un kūdras cehs,» stāsta kaimiņiene. Pie Grīšļu ģimenes dzīvojuši tikai tādi strādnieki, kuriem citur naktsmītnes vienkārši nav bijis, tomēr nevis metāla būros, bet gan pirtiņā un klētī. Dažkārt gan strādāšana bijusi arī piespiedu - ja esi aizņēmies, bet nevari atdot, atnāc parādu atstrādāt.
«Tēvs», ne «krusttēvs»
No Liepnas iedzīvotāju stāstītā skaidri saprotams, ka I. Grīslis pagastā bijis «autoritāte». Vai kriminālā - skaidras atbildes nav. «Bija Intars, bija te Liepnā kārtība, nebija tā vakaru nēsāšanās ar mašīnām, nebija ārdīšanās. Tagad bail bērnus vienus pašus vakarā laist ārā,» sūkstās kāda vairāku bērnu māte. Viņa uzskata, ka «Intars varbūt nebija krusttēvs, bet Liepnas tēvs gan». Šādas tādas «pelēkās» darīšanas gan uzņēmējam noteikti bijušas, bet kuram gan pierobežā tādu nav, prāto sarunbiedre.
No vietējiem iegūstam arī I. Grīšļa sievas Līgas telefona numuru un sarunājam ar viņu tikties vietējā autoostā. Kad ierodamies, L. Grīsles vēl nav, tādēļ ieeju veikaliņā. Kad nāku ārā, viņa jau sēž tuvējā lapenē, kamēr no veikaliņa iznākusī pārdevēja viņai pasniedz «mediju treniņu». «Tu viņiem pastāsti, kā viss patiesībā bija, savādāk atkal te muļķības sarakstīs!» instruē pārdevēja.
Nedaudz aprunājamies - arī L. Grīsle ir sašutusi par apsūdzībām vergturībā, bet par pārējiem vīram inkriminētajiem pārkāpumiem runā negribīgāk. Kopš aizturēšanas ģimenes strādnieki paklīduši, jo pati namsaimniece nezinot, ko īsti ar viņiem pasākt. Strādnieki esot palīdzējuši celt māju, remontēt mašīnas, bet, jautāta, vai viņi arī tikuši sūtīti uz Krieviju pēc kontrabandas cigaretēm, kā rakstījuši mediji, L. Grīsle tikai parausta plecus: «To es nezinu!»
Līdzīgu atbildi saņemam arī uz jautājumu par 20 gadu vecā puiša slepkavību, tomēr par nelegālo ieroču arsenālu, ko Grīšļu mājās atraduši likumsargi, namsaimniecei ir sava versija: «Intaram patika pa mežiem staigāt un karalaika mantojumu rakt. Viņam tas kā hobijs, aizraušanās bija. Kas nu kuram. Man, piemēram, patīk grāmatas lasīt.»
Saimniece izrāda gan slavenos metāla būrus, kuros gan esot turēts krāsainais metāls, nevis «vergi», gan klētiņu, kurā dzīvojuši strādnieki. Arī dzīvojamo māju - pirmajā stāvā logu nav, jo tur bijis ieplānots ierīkot baseinu un sporta telpu.
Apsūdzētais «vergs» miris
I. Grīslis tika apcietināts kopā ar diviem «vergiem», kurus vaino slepkavībā. Izrādās, viens no viņiem pirms dažiem mēnešiem apcietinājumā miris. Pagastā klīst runas, ka nāves apstākļi bijuši dīvaini, jo aptuveni 30 gadu vecais vīrietis esot nomiris ar sirds mazspēju, kaut gan iepriekš nekad par sirds veselību sūdzējies nebija. Abi apcietinātie «vergi» esot aktīvi sadarbojušies ar izmeklētājiem.
Tagad I. Grīšļa un viņa dzīvā izpalīga lieta nonākusi prokuratūrā. Tā sākotnējās apsūdzības izvirzījusi par veselu septiņu Krimināllikuma pantu pārkāpumiem, bet apsūdzību loks var paplašināties, jo ieroči un munīcija vēl iziet ekspertīzi. Tomēr starp apsūdzībām nav panta par nelikumīgu brīvības atņemšanu, kas iepriekš medijos iztulkota kā verdzība.
Grīslis