Viņa ceļš ilga trīsarpus mēnešu, šajā laikā viņš iemācījās ganīt aitas un krāsot vilnu, badoties un vairākas dienas iztikt bez ūdens. Visu šo laiku viņa vecāki zvanīja visām iespējamajām iestādēm, izskatīja neskaitāmus fotogrāfiju komplektus, kur redzami neatpazīti puiši, kuri notriekti uz naksnīgiem ceļiem vai nosaluši kalnos. Ekstrasensi teica, ka viņu nav iespējams atrast. Ne viņš piezvanīja, ne atsūtīja telegrammu. Viņš gāja un gāja, maldīdamies un atrazdamies, aizmirsdamies un zaudēdams saikni ar sevi, ar savu bijušo «es». Viņš bija bārdains puisis uz ceļa noplīsušos zābakos. Tādu viņu Tadžikistānā ieraudzīja kāda sieviete, kura ieaicināja savā mājā, pabaroja un iztaujāja. Pēc tam viņa ilgi pierunāja piezvanīt mātei. Galu galā viņš piezvanīja.
Šo notikumu man pastāstīja sieviete, kura viesojās mūsu draugu mājā Jūrmalā. Tā pati mamma. Tagad jau viņa spēj par to runāt gandrīz bez uztraukuma un mierīgi. Taču kopš tā laika viņa ziņas no Vidusāzijas skatās, lasa par šiem apgabaliem vai klausās svešus stāstījumus ar pavisam citu interesi. Viņai it kā gribas pietuvoties tai pieredzei, kuru ir izdzīvojis viņas dēls. Saprast, kas tas ir - svelmainie, putekļainie ceļi, kuri sniedzas līdz apvārsnim, ganāmpulki, kas lēnām pārvietojas ielejās, stindzinoši aukstās kalnu upītes pārejās, trokšņainie tirgus laukumi un zemē pietupušie žēlabainie dziedoņi.
Lai to visu piedzīvotu pilnā un absolūtā ticamībā, droši vien ir jāapmaldās. Pārbaudītie tūristu maršruti te nederēs. Ir jāiet, nezinot, kas ar tevi notiks nākamajā apstāšanās vietās. Jāieliek sevi likteņa rokās.
Uz to ir spējīgi tikai pavisam nedaudzi no mums. Taču tādas pieredzes iespēja vilina ikkatru, kuru interesē Austrumi. Kad pirms pāris gadiem, kādā no festivāla pasākumiem brīvā dienā, es klaiņoju pa grāmatu veikalu Tbilisi, tad pašam negaidīti no simtiem tur atrodamo grāmatu iegādājos Tūkstoš un vienas nakts pasakas. «Es jau zināju, ka tu šeit nopirksi šo grāmatu,» toreiz man teica Uzbekistānas dzejnieks Šamšads Abdullajevs - smaidīgs, elegants, pašcieņu izstarojošs 54 gadus vecs vīrietis.
Viņam nav uzsvērtas intereses par Austrumiem. Jo tie pastāvīgi ir viņa tekstu fonā - dienvidi, nomale, bezgalīgums. Viņš raksta krieviski, taču neiekļaujas krievu dzejā, pēc būtības viņa dzeja - tas ir Āzijas ainavu aprakstošs Eiropas modernisms krievu valodā. «Kā starta sajūtas mani vienmēr iedvesmo viens un tas pats imprintinga plankumu kopums: saules apspīdēta nolupusi siena; velosipēds, kas zeltainā dienasvidū atsliets pret telegrāfa stabu vai melna zīdkoka raupjo stumbru; izdrupusi, tuksnesīga pilsētas nomales iela jūlija gaisā,» saka Abdullajevs kādā no intervijām. «Mana paaudze modernisma literatūru, šķiet, izvēlējās tāpēc, ka tā savādā veidā piešķīra spriegu dabiskumu Vidusāzijas ainavas bezveidībai - nevis mīmikrējot apkārtējo matēriju, bet atbilstot tai ar savu nepietiekamību, savu spirdzinošo neorganizētību.»
Šķiet, ka šī vērīgās saules pielietā, neaptveramā Āzijas plašuma atblāzma nokļūs arī pie mums. Šamšads Abdullajevs šajā septembrī atbrauks uz Rīgu, lai piedalītos Dzejas dienās. Viņa dzejoļus patlaban latviski atdzejo Jānis Elsbergs. Tas ir grūts un nopietns uzdevums. Tāpat kā pierunāt vientuļu ceļinieku piezvanīt uz mājām. Pārtraukt klusēšanu un izteikt vārdu.