Šīs rindas astoņpadsmitgadīgā Maiga Tabaka rakstīja savā dienasgrāmatā 1945.gada 4.augustā, nepilnas divas nedēļas pirms tam, kad viņas dzīvību norā pie Zeltiņu mežsarga mājām izdzēsīs sprāgstošā lode. Turpat atradīs arī nezināma mežabrāļa līķi. Iespējams, ka tas ir Vilis, dienasgrāmatā aprakstīta Maigas pēdējā simpātija, puisis, kam bija izdevies izbēgt no padomju armijas. Pieraksti rūpīgi veikti gandrīz ik dienas, sākot jau no 1941.gada jūnija.
Nekā heroiska šajos pierakstos nav, tikai jebkurai miera apstākļos augušai padsmitgadniecei raksturīgā bezrūpība, neskaidrās, samudžinātās jūtas, mīlas sapņi un ilgas pēc sava varoņa, te pēc viena, te jau pēc cita zēna. Pa vidu vēl skolas nedienas, sliktās atzīmes, mammas un tēva bārieni, kašķēšanās ar vecāko māsu. Dienasgrāmata tiek slēpta, tomēr nejaukā māsa ik pa laikam to atrod un šur un tur ieraksta: «Dullā Maiga». Citu lasītāju nav, un tam dienasgrāmata nav domāta. Kā atzīst grāmatas veidotājs, žurnālists Gaitis Grūtups, šī teksta lielākā vērtība šķiet patiesums.
Tomēr uz šā ikdienišķi meitenīgā fona arvien vairāk ielaužas laikmeta reālijas, gan skopi, pēc savas izprašanas, iezīmēta - krievu un vāciešu ienākšana, līdzaudžu aiziešana leģionā un bojāeja, Jelgavas bombardēšana, īslaicīgā iemīlēšanās kādā vācu zaldātā, maizes nešana mežabrāļiem, pirmais skūpsts mežā pie bunkura, tikai dažas dienas pirms bojāejas.
Tāpēc īsti negribas piekrist Gaitim Grūtupam, ka Maigas dienasgrāmatas teksts nav pietiekami piesātināts, lai ar to būtu vērts iepazīstināt lasītājus. Lappušu zemsvītrās pievienotie laikmeta dokumentējumi, pierakstīti vietējā laikraksta žurnālista gaitās, ir vērtība pati par sevi, tomēr it kā krīt ārā no konteksta, vispirms jau ar to, ka tie ir pārstāsti, atstāsti, kas nekad nebūs tik autentiski, kā monologs, kas apbur tieši ar savu ikdienišķumu, ar to, ka tajā nav ne drusciņas uzspēlētas patētikas. Jā, te netrūkst sentimentālu dzejas rindu, pārrakstītu no draudzeņu atmiņu kladēm, bet šis sentiments ir tīrs un naivs kā neaizmirstuļu vainadziņš.
Divi galvenie varoņi ir šai grāmatai - Maiga un Jelgavas apriņķis, ar tā cilvēku un notikumu pierakstiem. Varbūt varētu teikt citādi - iemīlēšanās un karš. Pēcvārdā minēts, ka Maigas māsa un māte par mežabrāļu slēpšanu tiek izsūtītas uz Sibīriju, nometnē Tabakmāte nejauši satiek dzejnieci Elzu Stērsti un palīdz tai. Tas jau ir jauns latviešu stāsts.
Grāmatas autors laikraksta Zemgales Ziņas žurnālists Gaitis Grūtups 2001.gadā saņēmis Cicerona balvu pētnieciskajā žurnālistikā par grāmatu un rakstu sēriju Gadsimta katastrofas Latvijā, kas publicēta Dienā.
Autors aicina 16.maijā uz velopastaigu pa Maigas Tabakas meža takām. Pulcēšanās Ozolniekos Motosporta muzejā (blakus vidusskolai) no pulksten 9.30 līdz 10.00.