Tieši Vācija un Francija uzņemas iniciatīvu atgriezt ES uz izaugsmes takas un vienlaikus atjaunot lielās Eiropas ģimenes ticību sev.
Frančiem un vāciešiem piešķirtā loma nav nejauša un veidojusies vēsturiski, jo pēc Otrā pasaules kara tieši Berlīne un Parīze ir centušās dažādi nodrošināt mieru kontinentā un veicināt ciešāku Eiropas valstu sadarbību. Vācija un Francija 1951. gadā bija pie šūpuļa ES priekšteces - Eiropas Ogļu un tērauda kopienas - dzimšanai. 1957. gadā tās pielika roku pie Eiropas Ekonomikas kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas. 1967. gadā no šīm trim kopienām tika izveidota Eiropas Kopiena, kas kopš 1993. gada 1. novembra, kad spēkā stājās Māstrihtas līgums, tiek saukta par Eiropas Savienību.
Tomēr abu valstu divpusējo attiecību stūrakmens pēckara periodā ir 1963. gada 22. janvārī toreizējā Francijas prezidenta Šarla de Golla un leģendārā Vācijas kanclera Konrāda Adenauera parakstītais Līgums par franču un vāciešu draudzību, saukts arī par Elizejas līgumu.
Tā kā abu valstu amatpersonas tolaik regulāri tikās un to nostāja daudzos jautājumos sakrita, tad Francija un Vācija nolēma savā ziņā sinhronizēt galvenās politikas un ārpolitikas nostādnes. Elizejas līgums tolaik kalpoja par spēcīgu formālu juridisko pamatu daudziem saistītiem ierosinājumiem, kuros Francija un Vācija mēģināja kopīgi panākt citu ES dalībvalstu piekrišanu savām vēlmēm.
Kaut gan, jo sevišķi Š. de Golla valdīšanas laikā, Francija bija visai eiroskeptiska, abas valstis panāca daudzu svarīgu ES līgumu parakstīšanu, kā arī veicināja bloka paplašināšanu. Pēdējos gados Francijas un Vācijas savienība nav tik cieša, tomēr tās joprojām sauc par Eiropas dzinēju.