Tas ir «jaunās politiskās kultūras» stils - nereaģēt, neskaidrot, neatbildēt. Iespējams, ka vērts padomāt par iespēju ziņot Eiropas Padomei par valsts iznīcinošo kursu pret nacionālo literatūru - valsts valodas tiešo sargu, radītāju un attīstītāju. Protams, tas izskatītos ļoti neglīti no valsts «tēla» pucētāju viedokļa, bet reti kad patiesība ģērbjas galma protokolam atbilstošās kleitās. Domāju, ka arī tie rakstnieki, kuri jūtas labi, nebūs priecīgi piederēt sakautajai paaudzei, kuras laikā tika pieļauts sagraut vienu no nācijas identitātes spoguļiem - literatūru.
Fragments no Ingas Žoludes raksta Brīvais kritiens
Mūsu valsts kultūrpolitika, finansējums un šķietamā gaume padara rakstnieka darbu par izpletņlēkšanu ar norakstītu izpletni (saprotiet, ko vēlaties, tikai pievienojiet savai vizualizācijai vēl nedaudz dramatisma!). Protams, protams, ja viss ir tik slikti, nav ko rakstīt un jāiet strādāt! Visi strādā, noguruši, nav kas lasa... riņķa deja, apļa kompozīcija, apburtais loks - Latvijas politikas otrais vārds! Nelaid, māte, bērnus mežā! Nelaid, valsts, kultūras laukos, jel! Tā sajūta būt māksliniekam Latvijā ir pretdabiski pretēja sajūtai būt māksliniekam. Paššaustīšanas fenomens. Un iespējams, ka Janas Briķes lieliskā, lieliskā izstāde Piens un asinis pērnā gada nogalē ir nevis iekšējo izjūtu, pārdzīvojumu, traumu projekcija, bet ārējās situācijas alegorisks atainojums - pedofilija, kur LIELAIS izspiež mazo kā citronu, un čužas pašiznīcinās, ko citi varētu kļūdaini uztvert kā ieiešanu nirvānā.
Fragments no Māra Bērziņa raksta Zaķi, miroņi un literatūra
Kultūras ministrijas (KM) budžeta programma Mākslas un literatūra - 11,7 miljoni latu. Spriežot pēc nosaukuma, nezinātājam var ienākt prātā, ka literatūra no šī finansējuma saņem ievērojamu daļu. Jā, literatūras nozarei 2012. gadā no valsts budžeta atvēlēti 214 752 lati. Tātad literatūras īpatsvars programmā Mākslas un literatūra ir 1,8%. Jācer, ka līdzīgu summu vēl piešķirs arī VKKF. Kopumā tad būtu ap 400 tūkstošiem latu jeb 0,4% no visa 103 miljonus lielā KM budžeta. Salīdzinājumam... nē, labāk nesalīdzināšu, citādi kāds vēl apvainosies. Maigi sakot, nav sevišķi daudz literārās valodas kopšanai, taču es negrasos šeit norādīt, ka daudzmaz jēdzīgai latviešu literatūras attīstībai vajadzētu drusku vairāk naudas. Nav vērts, proporcijas KM budžetā starp nozarēm nekad nebūs samērīgas un taisnīgas. Gribētu tikai, lai no minētās KM budžeta programmas nosaukuma izņem vārdu «literatūra». Pārāk ciniska ir šī nosaukuma neatbilstība saturam.
Maira Asare, rakstniece
Cilvēki, kuri ciena un lasa grāmatas, jau sen vairs nevar tās nopirkt, tagad tās nebūs pieejamas arī publiskajās bibliotēkās, jo grāmatu iepirkumam atvēlētā summa ir skandalozi nožēlojama, izdevēji ar pūlēm tiek galā ar daudzkārt mazināto jauno izdevumu izmaksām, vienīgais, uz kā rēķina ir iespējams samazināt grāmatu izmaksas un secīgi arī cenas, ir autors. Ārvalstu autorus sargā viņu aģenti, tātad atliek ekonomēt uz pašmāju autoriem. Vai ir kāds cits verbs, kurš apzīmē šādu attieksmi, izņemot vārdu - ņirgāšanās?
Fragments no Kristīnes Ulbergas raksta Ģimenes traģēdija
Mūsu valoda ir maza, un mēs gribam to mīlēt, lietot, skaitīt pantiņus, labot konstitūciju, saglabāt. Tāpēc mēs nebraucam prom. Un Valsts to zina. Viņa zina arī to, ka mēs, rakstnieki, nerakstām naudas dēļ. Un parasti jau tā ir, ka cilvēks, uzzinot, ka viņā vēl ir palicis kaut kas dzīvs, vēlas ar to dalīties. Un nevienas nakts darba stundas, trūkums, nabadzība neiznīdēs vēlmi rakstīt. Un to Valsts zina.
Nora Ikstena, rakstniece
Pēdējais laiks trauksmes zvaniem. Rakstniekiem nav valsts algu, kādas saņem augsti ierēdņi, pavadot savu laiku intrigās un radošo procesu kavēšanā. Valsts politika ir faktiski iznīcinājusi iespēju rakstniekiem saņemt atlīdzību par publisko patapinājumu, iznīcinājusi grāmatu iepirkumu programmu bibliotēkām. Mūsu KKF radošās stipendijas apjomi ir komiski, pat salīdzinot ar Igauniju, nerunājot par rakstnieku atbalsta programmām citur Eiropā. (..) Bet mēs taču daudz esam izdarījuši paši. Tagad mums pašiem sevi jāaizstāv. Nepietiek ar diviem trim autoriem, kuri, sūri grūti strādājot, aizcīnījušies līdz salīdzinoši saprātīgiem honorāriem. (..) Tagad nebūtu laiks matu skaldīšanai, - vajadzētu vienoties, lai kārtējo reizi savai valstij pierādītu nacionālās rakstniecības nozīmību.
Fragments no Liānas Langas raksta Izļodzījies vai izļodzīts?
Daži skaitļi, kas raksturo Baltijas valstu rūpi par kultūras pieejamību - valsts finanses grāmatu iepirkumiem bibliotēkām 2012. gadā latos: Igaunijā - 1,17 miljoni, Lietuvā - 0,8 miljoni, Latvijā - četri tūkstoši. Igaunijā ar Kultūras ministrijas un Kultūrkapitāla fonda finansējumu regulāri iznāk septiņi literatūras žurnāli. Nupat VKKF padome sadalīja Latvijas valsts mežu piešķirtos līdzekļus mērķprogrammām, izslēdzot no guvēju saraksta literatūru. Dīvaini. LVM ir valstij piederoša kapitālsabiedrība, tā apsaimnieko mežus, kas pieder visiem Latvijas pilsoņiem. Savukārt 17. janvārī publiskotajā Valdības rīcības plāna sadaļā, kas attiecas uz kultūru, literatūra nav pat pieminēta. Tā taču ir aksioma, ka, izzūdot valodai, izzūd arī pašas tautas. Varbūt, ka latviešu valodas statuss atgriežas XIX gadsimta vidū - jā, sadzīvē runājiet latviski, bet grāmatas gan nerakstiet. Kamēr ir valoda, liecības paliek.