Meta ar čībām
«Es viņu pazīstu kopš piektās klases. Aiz bizēm neraustīja, bet ar čībām kāvāmies,» Leontīne draiski nozibsnī brūnajām acīm. «Viņa man visu laiku centās sariebt, tas nu bija skaidrs,» Pēteris nepaliek parādā. Šāda cīkstēšanās bijusi līdz pat devītajai klasei, kad Lonija kaimiņzēnu pēkšņi ieraudzījusi pavisam citā gaismā. Toreiz viņš atgriezies Balvu rajona Bērzpils vidusskolā, gadu mācījies Rēzeknes Pedagoģiskajā skolā, taču sapratis, ka pionieru vadītāja profesija nav viņa aicinājums. «Viņš atnāca jau tāds lielpilsētnieks, skaists, mati melni, sprogaini. Tā viss sākās, tas bija 10.oktobris. Nez vai tagad varētu noticēt, ka puisis pa vasarām pļauj sienu, lai nopelnītu naudu, par ko draudzenei uzdāvināt grāmatu, jo mēs tolaik abi bijām lieli lasītāji.»
Bez baltas kleitas
Jāvārdu viens otram feldšere Leontīne Apšeniece un Medicīnas institūta 3.kursa students Pēteris Akuls teica 1959.gada 1.decembrī Rīgā dzimtsarakstu nodaļā. Baznīcā viņi klusiņām salaulājās tikai pēc sesijas, kad ziemas brīvdienās atgriezās Bērzpilī. Tanī vakarā viņi tikai divatā izdzēruši pa glāzei vīna, nākamajā rītā jaunais vīrs devies uz lekcijām institūtā, bet jaunā sieva uz dežūru Aizpures slimnīcā. «Vecākā māsa toreiz pa visu Rīgu mums nevarēja atrast baltus ziedus, tad dabūja podiņu ar Alpu vijolītēm. Bet citas kāzas es sev nemaz nebūtu gribējusi, tas tomēr pārāk nopietns brīdis, lai to aizņemtu ar ārišķībām,» saka Leontīne.
Krīzi nemanīja
Kā priekšnoteikumu stiprai ģimenei Leontīne un Pēteris min arī stingru audzināšanu. Viņu vecāku mājās šķiršanās tikusi uzskatīta par lielu traģēdiju, nevis par kaut ko pašu par sevi saprotamu. Kopā ar jaunajiem dzīvojusi Leontīnes mamma, palīdzējusi izauklēt meitu Ingunu. Taču mammai bijuši arī stingri principi - kad Pēteris bijis projām kursos, arī Leontīnei jāsēž mājās. «Viņa teica, kā tu, precēta sieva, kaut kur viena iesi, atbrauks mājās vīrs, tad varēsiet abi skriet.» Leontīne smejot atceras, ka mamma vairāk aizstāvējusi znotu, nevis savu meitu. «Es mammai sūdzos - kas tas par vīru, citām sievām pēc darba vīri nes puķes, man nekā. Bet māte saka - kāpēc lai viņš, nostrādājis garo darba dienu, vēl tavā priekšā lai dancotu? Bet tu pagaidi, ja viņš kādreiz, nedod Dievs, aizies neceļos, tad gan no rīta atnāks pie tevis ar puķu pušķi.» Tādas puķes Leontīne nekad neesot saņēmusi.
Par tā saukto četrdesmitgadnieku krīzi jautāts, Pēteris samulst un atbild, ka laikam aizņemtībā to nemaz nav pamanījis. «Auga meita - gaidījām, kad viņa beigs skolu, studijas, tad mazbērni ienesa gaišumu, tagad ar prieku vērojam, kā aug mazmazdēliņš Oskars. Viņa tētis mūsu vecākais mazdēls Arvis pie svinību galda teica - es gribētu savu dzīvi nodzīvot tā, lai arī man būtu zelta kāzas un lai ar mani tāpat lepotos mazbērni, kā šovakar es lepojos ar jums.»