Latviski ne vārda
Simonas sākotnējais aicinājums bija valodas. Pēc Jēkabpils Valsts ģimnāzijas beigšanas viņa iestājās Daugavpils Universitātē (DU), kas piedāvāja padziļināti apgūt angļu un vācu valodu, turklāt sakombinēt paralēli divas bakalaura programmas - angļu filoloģijā un pedagoģijā. «Uz skolu bieži brauca ārzemju skolēni no sadarbības skolām. Man patika iesaistīties, patika darboties ar cilvēkiem, un sapratu - lai to darītu, ar viņiem ir jārunā, un viņi nav tikai latvieši; jāprot valodas.»
Studiju sākums izrādījās īsts pārbaudījums. «Aizejam uz pirmo valodniecības vai vācu valodas gramatikas lekciju, bet tur latviski neviena vārda! Pirmos divus gadus ļoti cīnījāmies, bet pēc tam viss aizgāja,» Simona atceras un stāsta, ka valodas apgūt palīdzējusi arī piedalīšanās universitātes dzīvē un dažādās programmās.
Praksē Rostokas Universitātē Simona pirmo reizi konstatēja, ka spēj sarunāties ar vāciešiem un viņi viņu saprot. «Tas bija apliecinājums - jā, esmu kaut ko sasniegusi.» Vēlāk, kad bija jādodas pedagoģiskajā praksē, Simona pieteicās Comenius programmā un trīsarpus mēnešus nostrādāja par angļu un vācu valodas skolotāju 7.-10. klasēm privātskolā Dānijā. «Ieraugot skolēnus, baisi palika - viņi nebija tādi kā Latvijā, bija daudz panku u. tml. Taču izrādījās, ka skolēni ir vienkārši fantastiski! Reiz paskatījos kādu ārpusstundu nodarbību - tur tie paši panki kolosāli spēlē mūziku, dzied, sacer vārdus dziesmām. Es šo skolu joprojām palaikam apciemoju, uzturam kontaktus.»
Procedūra no nekā
Simonas pirmais darbs paralēli studijām bija Eurolines autobusu pavadone. Viņa braukāja uz Vāciju, darbs, kas dažkārt prasīja neatslābstošu uzmanību pat 36 stundu garumā, Simonai patika, un vienīgais mīnuss bija laika trūkums pašai sev. Ieraudzījusi sludinājumu par stjuartu atlasi airBaltic, Simona nosprieda: ja jau varu autobusā, kāpēc ne lidmašīnā? «Pieteicos, mani uzaicināja uz interviju. Joprojām atceros to dienu - kā gāju, kā lija lietus, kā mani aplēja mašīna, kā skrēju veikalā pirkt citas drēbes,» Simona stāsta.
Par stjuarti viņa nostrādāja gadu, taču jau apmācību laikā Simonai bija iespēja pāris nedēļu padarboties airBaltic birojā. «Ievadīju datus pēc lidojumiem - dokumentāciju, ko nodod stjuarti un piloti. Pēc gada šī vieta kļuva vakanta, man piedāvāja pieteikties. Izturēju konkursu un dabūju šo amatu,» Simona stāsta, kā kļuva par lidojumu datu uzskaitvedi.
Drīz vien viņa sāka nodarboties ar lidojumu ekspluatācijas rokasgrāmatām. «Stjuartiem un pilotiem ir procedūras, kas jāievēro, un katrā lidojumā viņi lieto šīs rokasgrāmatas. Mēs sadarbībā ar tehniskajiem pilotiem veicām to uzturēšanu - lai visas procedūras būtu saskaņā ar Latvijas un starptautiskajām prasībām. Tiklīdz ir kādas regulu izmaiņas, tās jāiekļauj rokasgrāmatās. Tas bija papīru darbs, taču interesants, jo redzi, kā no nekā var uztaisīt procedūru, kas palīdz pilotiem un stjuartiem ikdienā.» Tas viss joprojām ir Simonas pārraudzībā, tiesa, jau augstākā līmenī. Piedāvājums kļūt par Dokumentācijas nodaļas priekšnieci Simonai bija pirmā vadītājas pieredze. «Tiku galā labi, jo te nonāk cilvēki, kas ir gudri, izglītoti, zina, ko no viņiem prasa, un ir ar atbildības sajūtu, tāpēc ir viegli sastrādāties.» Kad pērn uzņēmums nolēma apvienot divas nodaļas, Simonas uzraudzībā nonāca arī lidojumu serviss.
Lego uz paplātes
Simona ir viena no tiem, kuru nopelns ir jaunā airBaltic personalizētā ēdienu iepriekšpasūtīšanas sistēma. Tas, ka pasažieri pirms lidojuma var pasūtīt, ko ēdīs lidmašīnā, aviācijas nozarē nav nekas jauns, taču iespēja nevis izvēlēties kādu no jau gataviem piedāvājumiem, bet gan uz virtuālās paplātes sakomplektēt maltīti no sev vēlamajām vairāk nekā 70 sastāvdaļām - šāds serviss airBaltic, izrādās, ir pirmajiem pasaulē. Simona atklāj, ka ideja par to radusies, ieklausoties pasažieru komentāros par vēlmi vairāk variēt. «Protams, visi jauninājumi sākotnēji prasa daudz laika un enerģijas. Ieviešana ir ļoti grūta, procesu ķēdītē jāpamana visas nianses. Ja kādu sīkumu būsim palaiduši garām, iecerētais vairs nestrādās, būs kļūdas. Tomēr viss ir izdarāms, sevišķi, ja pēc tam dzirdam labas atsauksmes. Līdz ar šo jauno sistēmu jau pēc mēneša mums vidējā pasūtījumu summa palielinājās trīs reizes. Redzu, ka cilvēkiem patīk spēlēties ar savu paplāti. Tas ir kā lego konstruktors.» Simona stāsta, ka arī ēdienu atlase ir detalizēts process - sākot no idejām un beidzot ar degustācijām.
Simonai darbs sagādā prieku, ja ar tā rezultātu ir apmierināti gan pasažieri, gan arī stjuarti, «jo tieši viņi ir tie, kam ar mūsu idejām ir praktiski jātiek galā. Tas ir lielākais gandarījums, kad redzi, ka tavs izdomājums strādā». Simona ir airBaltic patriote, patriotisms neesot mazinājies arī brīdī, kad uzņēmumam klājās grūti, un arī nākotnē Simona sevi redz aviācijā - aizkulisēs, ko pasažieri neredz, taču bez kurām nevar iztikt.