Nauda nesmird
1. Rīgas pašvaldības vēlme būtiski mainīt spēles noteikumus atkritumu saimniecībā galvaspilsētā nozarei bija labi zināma jau sen, tomēr privātajiem operatoriem līdz šim bija izdevies municipalitātes ietekmes palielināšanu attālināt. Šķiet, nu pašvaldība ir panākusi savu (diez vai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) būs vēlme iesaistīties vēl šajā kautiņā). No vienas puses, pašvaldību var saprast - iedzīvotāji savas pretenzijas par atkritumu saimniecību tik un tā pirmām kārtām adresē pašvaldībai, attiecīgi pašvaldībai lielāka teikšana būtu noderīga. No otras puses, nav skaidrs, kādēļ izmaiņas plānotas tik vērienīgas - ar lieliem ieguldījumiem jaunā aprīkojumā, infrastruktūrā. Rodas iespaids, ka atkārtojas vecais niķis - atsevišķā jomā ieguldīt tik daudz, lai būtu «kā normālā Rietumu valstī», kas, ņemot vērā, ka naudas mums objektīvi nav, nozīmē, ka citās jomā ir «kā Āfrikā». Mūsu amatpersonas nu nekādi nevēlas saimniekot pieticīgi, toties tā, lai nav tik lielu kontrastu (moderni tramvaji un bedrainas ielas, bezvadu internets parkos un pārplūstoša kanalizācija). Nu mums būs moderni atkritumi konteineri, un ar lielām grūtībām atrodas vairumā gadījumu pārpildītas vai izdemolētas atkritumu tvertnes ielās.
Protams, šī atkritumu «sāga» kārtējo reizi aktualizē jautājumu, kādās nozarēs pašvaldībai (vai valstij) ir tieši jādarbojas un kādās efektīvāk strādā privātais sektors. Noteikti ir tādas, kurās pašvaldības iesaistīšanās ir nepieciešama, - pieņemsim, ka atkritumi pieskaitāmi pie komunālajiem pakalpojumiem, kuros pašvaldībai jābūt pilnīgai teikšanai. Labi, bet tad nepieciešami skaidri principi, lai nav tā, ka citi virzieni tiek atdoti privātajam sektoram, kas pelna, bet darba kvalitāte ir viduvēja (ielu uzturēšana ziemā, remontdarbi ielās utt.), kas savukārt rada aizdomas par pārāk intīmām attiecībām starp amatpersonām un atsevišķiem uzņēmējiem.
Spēle ar augstām likmēm
2. Vērojot Liepājas metalurga (LM) akcionāru nebeidzamo plūkšanos, rodas divas versijas. Vai nu viņi apgāž viedokli, ka uzņēmēji ir pragmatiski ļaudis, kas cenšas privātās emocijas nejaukt ar biznesu, vai arī viņi - tieši otrādi - ir ļaudis ar stipriem nerviem, kuri mēģina apspēlēt kreditorus un panākt, lai par pašu neveiksmēm samaksā citi.
Pirmā versija saistīta ar to, ka akcionāri it kā nevar nesaprast - neatkarīgi no tā, kuram lielāka taisnība, neviens nopietns investors nevēlēsies ieguldīt naudu LM. Var ieguldīt naudu uzņēmumā, kuram konkrētajā laika nogrieznī klājas slikti, - tas notiek regulāri un ir vesela industrija pasaulē. Bet pat drosmīgs spekulants neriskēs piedalīties projektā, kurā ir un var parādīties jaunas tiesvedības, kurā nav saprotams, kurš ko kontrolē. Ja LM akcionāri to ar prātu saprot, tomēr turpina pilnā sparā karot, tam vairs nav nekāda sakara ar biznesu.
Otrā versija izriet no labi informētu ļaužu paustā, ka šī nav pirmā reize, kad LM nonāk grūtībās, savukārt akcionāri ar nenoliedzamu talantu «uzbur drāmu» un saņem palīdzību. Zināma loģika šajā versijā ir: jo zemāka vērtība pieminēto ķildu dēļ ir aktīvam (LM), jo mazāk interesentu ieguldīt, jo nervozāki kreditori un valsts, jo lielāka iespēja piespēlēt savu «investoru», kas lēti iegūst aktīvu un krietni samazinātu saistību nastu. Šai versijai ir papildu variants. Ja tu saproti, ka esi aktīvu izveidojis kļūdaini (pārāk daudz strādājošo u. c.), savukārt pašam negribas ķēpāties ar nepopulāriem lēmumiem, var mēģināt caur maksātnespējas procesu atlasīt - ar citu starpniecību, protams, - dzīvotspējīgās aktīva daļas un par pārējo žēlabaini plātīt rokas. Sarežģīta, riskanta spēle, bet var izdoties - politiķiem Latvijā bieži ir slikta atmiņa, lai gan kaut kas līdzīgs jau pieredzēts un līdz mielēm izgaršots.
Par ko ir Citadeles stāsts?
3. Pagājušajā nedēļā Nacionālā apvienība (NA), kas nekad nepalaiž garām iespēju paust savu īpašo viedokli valdības koalīcijā, pavēstīja, ka nepiekrīt Ministru kabineta lēmumam atsākt valsts daļu Citadeles bankā privatizāciju. NA argumenti lielā mērā saskan ar iepriekšējā nedēļas kopsavilkumā minētajiem, tāpēc iztiksim bez atkārtošanas. NA pozīciju gan, iespējams, nosaka nepieciešama stiprināt disciplīnu pašu rindās, atgādinot tieslietu ministram, kurš viņu deleģējis darbam valdībā. Proti, NA saskārusies ar situāciju, ka ministrs, kas formāli vispār pārstāv citu politisko veidojumu (Demokrātiskie patrioti), it kā piekritis valdības kopējai pozīcijai, savukārt pati apvienība palikusi neinformēta. NA situācija patiesi ir divdomīga - nepietiek ar to, ka šis politiskais spēks valdībā pārstāvēts neproporcionāli maz, arī esošie pārstāvji ir, lai ko viņi teiktu, patstāvīgi spēlētāji, kuru rīcība NA vadību nereti nostāda neērtā situācijā.
Var arī būt, ka NA iesildās nākamā gada budžeta debatēm, kuras, kā visi atzīst, būšot ugunīgas. Šajā kontekstā kā centrālā pretruna tiek minēta pieejamās summas (ne)samērojamība ar pieteiktajām vajadzībām, tomēr diskusija būtu nepieciešama par vēl kādu tēmu - t. s. speciālajiem budžetiem. Savulaik šāda «iezīmētā» nauda budžetā dažādu iemeslu dēļ tika atzīta par sliktu. Iespējams, šādai nostājai tolaik bija pamatojums, bet varbūt situācija ir mainījusies? Sabiedrībai labāk zināmais piemērs ir vecā labā dusmošanās par to, ka degvielas akcīzē un citās nodevās samaksātā nauda nonāk budžeta kopējā katlā, no kura ceļiem tiek neadekvāti maz. Pagājušajā nedēļā parādījās cits piemērs: VARAM sagatavotajās Vides politikas pamatnostādnēs 2013.-2020. gadam norādīts, ka ieņēmumi no dabas resursu nodokļa, sodi par videi nodarītajiem zaudējumiem nonāk kopējā valsts budžetā, no kura pašā vides aizsardzībā atgriežas būtiski mazāka summa. Summas, salīdzinot ar ceļiem, citas, tomēr princips tas pats.
Šī diskusija varētu būt bez paaugstinātiem toņiem - ja valsts iekasē naudu no specifiska «objekta», kāpēc šī nauda arī nevar tikt veltīta specifiskai nozarei? Kādi būtu mīnusi un riski, varbūt ieguvumi tos atsver? Nav jau runa par to, ka jāsāk pa nozarēm «šķērēt» uzņēmumu ienākuma vai pievienotās vērtības nodoklis. Bet kāds milzīgs ļaunums notiktu, ja, piemēram, daļa ieņēmumu no akcīzes alkoholam un tabakai tiktu tieši novirzīts kultūrai?
Ticamāk, ka premjers un finanšu ministrs koncentrējas pieprasīto summu salāgošanai ar iespējām un nevēlēsies atvērt vēl vienu «fronti» diskusijām. No otras puses, ja jau Latvija krīzi pārvarējusi un sāk kvalitatīvi jaunu periodu, - kāpēc gan ne?
Neviens nav vainīgs - kā parasti
4. Pagājušajā nedēļā it kā specifiska tēma - kāda būs piena produktu cena - raisīja nelāgas pārdomas kontekstā ar gaidāmo eiro ieviešanu. Publikai kārtējo reizi atlika kā pingpongā grozīt galvu starp piena ražotāju un tirgotāju savstarpējiem apvainojumiem. Tā kā abas puses viena otru vaino vēlmē palielināt savu peļņu un cenu patērētājam, abas min dzelžainus argumentus pretējās puses vainai, abas apelē pie valsts, ierindas pircējs visā šajā jezgā saprata vienu: nav īsti skaidrs, kāpēc, tomēr prece viņam izmaksās dārgāk. Tas nozīmē, ka pircēju Latvijā var gluži viegli atstāt neziņā par cenas veidošanās iemesliem un struktūru. Tas savukārt signalizē, ka saprast, kāpēc produkta cena eiro ir tieši tāda, būs grūti - atkal būs apsūdzoša pirksta bakstīšana starp tirgotājiem, piegādātājiem, ražotājiem, pasaules tirgus konjunktūras piesaukšana, bet tāpēc jau patērētājam vieglāk nekļūs. Un nekādi apdrukāti papīra izstrādājumi «godīgs eiro ieviesējs» nelīdzēs.