Pilnībā jāpiekrīt komandierim, ka tā ir ievainoto karavīru un viņu ģimenes locekļu privātā teritorija, kurā iespējams ielauzties tikai ar šo cilvēku piekrišanu. Taču ne jau to preses pārstāvji, kas cenšas regulāri informēt par mūsu armijas kontingenta gaitām Afganistānā, ir vēlējušies uzzināt. Ar jēdzienu «notikušā apraksts» ir domāts konkrētāks kaujas situācijas izklāsts. Nepārprotami, ka šādā reizē, kad tik neilgā laikā tikuši ievainoti divi karavīri, sabiedrībā ir palielinājusies interese par apstākļiem, kādos atrodas latviešu karavīri. Žurnālistu pienākums ir sagādāt vajadzīgo informāciju, jo bez tās izpratne par karavīra smago un bīstamo misiju neradīsies. Te nu ir ļoti vajadzīga bruņoto spēku atsaucība.
Tas ir nepieciešami arī tādēļ, lai varētu saprast R. Graubes teikto, ka mūsu karavīri Afganistānā atrodas Latvijas aizsardzības pirmajās pozīcijās. Lai pamazām izzustu karavīru gaušanās, ka dzimtenē par viņiem neko nezinot un esot pat aizmirsuši. Lai, kāda Afganistānas austrumos deviņus mēnešus misijā pabijuša latviešu virsnieka vārdiem runājot, neveidotos viedoklis, ka mūsu karavīri tur vienīgi spēlējot volejbolu, sauļojoties un ēdot siļķes.
Kara apstākļi un bīstamā situācija liek atbilstoši izturēties pret militāro informāciju, tomēr kauju aprakstiem, pat ar visu noteikto noilguma termiņu, ir jākļūst pieejamākiem - gluži tāpat, kā tas ir sabiedroto valstīs. Tā nebūt nav vienīgi sensāciju kāru žurnālistu vēlme. Tas ir pašas armijas interesēs. Lai arī Latvijā kādreiz varētu novērot līdzīgu ainu kā ASV, kur svešinieks var uzrunāt karavīru un vienkārši pateikt viņam paldies.