Jau sen lolotajai idejai par vienotu valsts īpašumu pārvaldīšanu ir daudzi plusi. Piemēram, neveidojas konfliktsituācijas, ja dažādu politisko spēku pārvaldītām ministrijām katrai ir ko teikt par vienu un to pašu īpašumu (klasisks gadījums - airBaltic). Īpašumu apsaimniekošana kļūst jēdzīgāka un lētāka (piemēram, vieglāk izskaust situāciju, ka valsts īpašumā esošs nekustamais īpašums nosaka neadekvātu īres maksu valsts iestādei). Ir arī riski. Jo ietekmīgāka iestāde ar lielāku kontroli pār dziļāku naudas plūsmu, jo lielāka jezga ap tās vadību. Jāņem vērā, ka Latvijas valstij joprojām pieder ļoti dažādi īpašumi, tātad, lai to specifika tiktu ņemta vērā, jaunveidojamā pārvaldošā iestāde varētu uzblīst. Tomēr jebkurā gadījumā virziens ir pareizs.
Kustība tajā notiek lēni - iesaistītās amatpersonas par iemeslu min gaidāmās politiskās izmaiņas. Tomēr jāņem vērā arī tas, ka šāda īpašumu inventarizācija spiestu risināt arī citus sasāpējušus jautājumus. Piemēram, jo īpaši dažādu kultūras celtņu gadījumā nereti saduras valsts un pašvaldības intereses, proti, īpašums it kā pieder vienam, radošo saturu finansē otrs, piedevām mūžīgā aicināšana piedalīties ar finansējumu ar saukli «vai tad jums pašiem nemaz nevajag?!». Šajā procesā var nākties saskarties arī ar nepieciešamību prognozēt, kādas varētu būt valsts vajadzības un intereses attiecībā uz privātīpašumiem, kuru īpašnieki netiek galā ar to uzturēšanu/attīstīšanu, savukārt valsts interesēs ir nepalaist situāciju pašplūsmā (te runa ir gan par arhitektūras un dabas pieminekļiem, gan pat stratēģiski svarīgiem biznesa uzņēmumiem).